Mārcis Mitrevics

Kas ir Brut?

Padomi • 25. Maijs, 2020
Pirmās liecības par gāzēta vīna patērēšanu Eiropā ir datētas ar 1531. gadu, kad kādas Limū (Limoux) abatijas mūki sākuši eksperimentēt ar līdz galam nenorūguša vīna pārliešanu no mucas citos traukos, kur vīns turpinājis rūgšanu, rezultātā tas patērētājiem izrādījies uzgāzēts un pilns ar rauga nogulsnēm. Starp citu, šī dzirkstošā vīna darīšanas metode ir pazīstama joprojām un šodien to apzīmē kā Méthode Ancestrale.

Hronoloģiski nākamā vecākā liecība, kurā teorētiski parādās arī saistība ar Šampaņu, nāk no Anglijas, kur 1662. gadā kāds dziednieks ir pierakstījis novērojumu, ka angļu vīna tirgoņi no Francijas ievestajam skābajam un bieži nenorūgušajam vīnam pirms pildīšanas pudelē sākuši pievienot lielu daudzumu cukurniedru cukura vai melasi, tādejādi padarot to ņiprāku un dzirkstošu. Visbiežāk vīns, kurš nebija kārtīgi izraudzēts, nāca no Šampaņas provinces, tāpēc cukura pievienošana un vīna otrreizējā uzraudzēšana esot nosaukta par “šampanieša metodi”.

Leģenda savukārt vēsta, ka šampanieša tēvs ir dominikāņu mūks Pjērs Periņons (Dom Pierre Perignon), kurš esot šampanieša burvību atklājis pilnīgi nejauši. Liecības gan apgalvo, ka šis neapšaubāmi uzcītīgais mūks visu savu darba mūžu Oviļjē (Haut-villers) abatijā veltījis labāka, kvalitatīvāka vīna iegūšanai, kurš neatsāk otrreizējo rūgšanu pudelē! No vīndarīšanas viedokļa tieši viņam visvairāk jāpateicas par pētījumiem un precīzām norādēm, kā darināt baltvīnu no tumšo vīnogu šķirnēm.

Ir pilnīgi skaidrs, ka šampanieša evolūcija no duļķaina pārsaldināta burbuļojoša dzēriena līdz visaugstākās kvalitātes dzirkstošam vīnam, kādu mēs to pazīstam mūsdienās, norisinājās vairāku gadsimtu garumā. No devītā līdz pat deviņpadsmitajam gadsimtam Francijas karaļu kronēšanas vieta bija Reimsas katedrāle Šampaņas sirdī, kur ceremoniju neatņemama sastāvdaļa bija arī vietējais vīns, tomēr pēc hronoloģijas izriet, ka kaut kas līdzīgs mūsdienu šampanietim gan tika tikai pēdējam kronētajam karalim Luijam Filipam II.

Tiek uzskatīts, ka šampanieša patiesai vispasaules izplatībai jāpateicas karalim Luijam XV, kurš 1728. gadā 25. maijā izdeva dekrētu, kas vīnu no Šampaņas beidzot atļāva eksportēt un pārdot pudelēs – pirms tam visai tirdzniecībai bija jānorisinās tikai mucās! Un jau pēc gada, - 1729. gadā – tika dibināts pirmais šampanieša nams Ruinart. Bet dzēriens turpināja būt duļķains līdz pat 1815. gadam, kad atraitnes Kliko (Veuve Cliquot) namā tika atklāta metode, kā no putojošā šampanieša atdalīt nogulsnes un saglabāt to dzirkstošu.

Tomēr pārspīlēti saldinātā šampanieša ēra turpinājās vēl lielāko daļu no 19. gadsimta. Tā laika šampanieša stili atšķīrās – atkarībā no tā, kādam tirgum tie tika gatavoti – vissaldākie ar vairāk par 150 gramiem (!) cukura uz pudeli tika sūtīti uz carisko Krieviju, savukārt vismazāk saldie ar mazāk par 45 gramiem cukura uz pudeli nonāca Anglijā. Šampaniešu ražotājiem, sacenšoties par produkta kvalitāti, ar laiku attīstījās jauni – mazāk salda dzēriena stili. Pirmais mēreni saldenais šampanietis tika nosaukts par demi sec, jeb par pussauso, kaut gan tā pudelē joprojām bija līdz pat 38 gramiem cukura, tad parādījās “sausais”, jeb Champagne Sec ar “tikai” 24 gramiem cukura pudelē, un tad kāds uzdrošinājās piedāvāt vēl īpaši sausāku, jeb extra sec.

Visbeidzot 1846. gadā Perrier-Jouët nams izlaida šampanieti bez cukura, kuru sākotnēji angļu kritiķi nodēvēja par neapstrādātu, BRUTālu, (brute like eng.), dzērienu. Un tā kā zemāk par īpaši sausu jau vairs nebija kur iet – vēl sausāks šampanietis turpmāk tika dēvēts par Champagne Brut. Šobrīd, kad vispopulārākie šampanieši ir tieši Brut, likumdošana nosaka, ka tajos joprojām var būt līdz pat astoņiem gramiem atlikušā cukura standarta pudelē – tas tāpēc, lai vīndarim būtu iespēja sabalansēt šampanieša izteikto dabiski augsto skābuma līmeni. Priekš ekstrēmi sausā vīna cienītājiem eksistē vēl sausāka šampanieša apzīmējums – Extra Brut, jebšu atļautais cukurs no nulle līdz sešiem gramiem litrā, kā arī Brut Nature – vispār bez pievienotā cukura.

Alkohola lietošanai ir negatīva ietekme.

Alkohola dzērienu pārdošana, iegādāšanās un nodošana nepilngadīgām personām ir aizliegta.


Populārākie raksti