UKRAINIETES RIMI ĢIMENĒ
Viktorija, Anna un Irina ir Rimi Alfa kasieres, kuras nonāca Latvijā, bēgot no kara šausmām Ukrainā. Kolēģes dalās ar pieredzi par dzīvi Latvijā, ukraiņu tradīcijām svētkos un darba vidi.
Pastāstiet par savu ceļu uz Latviju.
Viktorija: Manas draudzenes vīrs aizbrauca uz Rīgu strādāt. Pēc 5 dienām sākās karš, un mēs ar bērnu devāmies līdzi. Mēs neko nezinājām par Latviju, kāda tā ir valsts. Kad ieradāmies šeit, uzzinājām, ka Rīga ir ļoti laba pilsēta, tā ir veca, bet tajā pašā laikā moderna. Mēs te esam jau 7 mēnešus.
Anna: Mana draudzene ieradās šeit pirmajos kara mēnešos, viņas meita šeit dzīvo vairākus gadus, un viņa mani aicināja. Es gribēju palikt Ukrainā, bet beigās izdomāju, ka atbraukšu uz šejieni. Esmu priecīga par šādu iespēju, jo es jau sen gribēju apmeklēt Latviju, šī ir mana patēva dzimtene.
Irina: Mums nebija konkrēts galamērķis, godīgi sakot. Kad ieradāmies Polijā, bija 2 varianti. Man ir draugs, kurš dzīvo Vācijā. Kamēr mēs braucām, izrādījās, ka viņas brālis pārcēlās ar visu ģimeni, viņu tur ir daudz. Nevarēja mūs pieņemt. Un Nīderlandē dēlam ir draugs. Tāpat, kamēr atbraucām, sagadījās, ka Nīderlande slēdza bēgļu uzņemšanu. Mēs vienkārši nejauši ieradāmies Latvijā. Dzīvojam viesģimenē.
Kā sākās jūsu ceļš Rimi komandā?
Viktorija: Pieteicos darbam Rimi ar aģentūru palīdzību, man bija svarīgi, lai ir ērts grafiks, ko var pielāgot, ja ir mazs bērns. Grafiks ir slīdošs, un savu laiku varu pielāgot. Esmu ļoti apmierināta ar šo darbu, jo bērns ir bērnudārzā. Noteikti nemainītu šo darbu pret citu. Sākumā baidījos, kad piedāvāja strādāt pie kases, bet šobrīd viss izdodas labu apmācību dēļ. Šeit ir ļoti jaukas vecākās kasieres. Mēdzam dažreiz kļūdīties, kad daudz cilvēku, bet viņas vienmēr palīdz. Vienmēr ir sapratne no viņu puses. Vecākā kasiere vienmēr apvaicājas, kā es jūtos, kā man iet un vai esmu paēdusi. Pret mums izturas ļoti labi. Man vissvarīgākais ir attieksme. Darbā jūtos labi, ja jūtos labi garīgi un fiziski. Tas ir darbs, bet tad, kad tu šeit jūties labi un pret tevi labi izturas – viss kārtībā. Daudzi pircēji uzlabo garastāvokli, kad sasveicinās un runā ukraiņu valodā. Uzreiz galvā ukraiņu tautasdziesmas. Man ļoti patīk ukraiņu valoda un sākumā man likās runāt krieviski – trakums. Tagad jau grūti mājās nerunāt krieviski, bail, ka sākšu runāt krieviski biežāk.
Irina: Es vienkārši devos uz Rimi un pajautāju, vai pieņem ukraiņus, un uzreiz piedāvāja strādāt kasē. Sākotnēji nebiju domājusi strādāt pie kases, jo jutos nedroši, bet piekritu! Komanda šeit ir ļoti laba. Visi ir tik atsaucīgi, ja kaut kas nav skaidrs, vienmēr palīdz.
Anna: Es pieteicos darbam pēc sludinājuma, arī nekad nebūtu domājusi, ka varēšu strādāt pie kases.
Pastāstiet par kādu patīkamu situāciju kopš strādājat Rimi
Irina: Ir vietējie ukraiņi, kas speciāli brauc pie mums uz veikalu, jo uzzināja, ka šeit strādā ukraiņi. Nāk pie mums, lai parunātos un neaizmirstu dzimto valodu. Tā mēs viens otram uzlabojam omu.
"Slava Ukrainai” ir patīkamākā lieta, ko dzirdēt gan no klientiem, gan ārpus darba.
Viktorija: Atceros pāris tādus vecākus cilvēkus, kuri nākuši klāt: “Labdien, Viktorija! Vai tev viss kārtībā? Sekojam līdzi jaunumiem, tur viss kārtībā. Mēs nespējam noticēt, ka te strādā meitenes no Ukrainas, tu esi tik skaista. Viss būs labi, lai veicas!”
Vai esat iemācījušās kaut ko latviešu valodā?
Irina: Jā. Es latviešu valodu vēl tikai mācos (runā latviski). Es joprojām vēl visu nesaprotu, bet... (runā latviski) strādājot pie kases, viss ir tas pats – iedot maisiņu vai kaut kas ar atlaidi. Es to saprotu. Ja nē, es jautāju vēlreiz krieviski, jo latviski es joprojām nesaprotu. Kad runāju latviski, latvieši ir ļoti priecīgi, visi atbalsta, izsaka komplimentus. Man ir bijuši gadījumi, kad klienti nesaprot, ka esmu no Ukrainas, jo ļoti labi saku “lūdzu”. Bet viena sieviete man teica: “Jums ir vajadzīgi 2 gadi, lai jūs varētu runāt sarunvalodā. Pat vienkāršajā A līmenī‘’. Es esmu gājusi kursos, bet tas nav gluži efektīvi, apvienojot ar darbu. Tur nepieciešams pieslēgties pilnībā. Tas arī ir psiholoģiski grūti, jo ir liela spriedze un iekšējais protests. Tam ir nepieciešams veltīties gan fiziski, gan psiholoģiski.
Viktorija: Nezinu, cik ilgi būšu Latvijā – gadu, divus vai desmit gadus, bet nevaru iet uz kursiem, man mājās ir mazs bērns. Man teica, ka jums ir lēnām jāiemācās latviešu valoda YouTube, bet pats to nevar iemācīties. Sēdēju mājās un nedaudz mācījos ciparus, burtus, vārdus. Vārdi un burti iet labi, bet, kad runa ir raita, ir ļoti grūti to uztvert pilnībā.
Anna: Kad runā ne pārāk ātri, tad es saprotu. Arī, ejot garām pircējiem, varu uztvert sarunas, bet atbildēt es nevaru. Es vispār ļoti baidos kaut ko nepareizi pateikt.
Ko jūs domājat par Latviju?
Viktorija: Man ļoti paveicās, ka ierados maija sākumā, kad bija silts. Rīga atgādina Ļvivu – pilsēta ar daudzām vecām, skaistām un lielām ēkām, moderna. Ļoti skaista, bet arī ļoti dārga. Mēs esam izbraukājuši arī Jūrmalu, Jelgavu. Te ir ļoti daudz vietas bērniem, daudz spēļu laukumu. Esam arī braukuši ekskursijās, ko rīko ukraiņiem bezmaksas, mums parādīja un pastāstīja par Rīgas centru.
Anna: Man teica, ka tā ir parasta pilsēta, parasta valsts, nekas īpašs. Es atbraucu, man ļoti patika. Protams, ēkas. Izskatās pēc mūsu Ļvivas. Arī tikpat skaista. Principā braucam ik pēc 2-4 mēnešiem uz dažādām Latvijas pilsētām. Mana mīļākā ir Sigulda. Mēs tur braucam staigāt pa mežiem.
Irina:Latvija ir tāda, kā es to iedomājos - ļoti skaista, moderna, bet dārga. Kopumā viss, protams, ir lieliski, paldies par uzņemšanu, mazā Latvija! Bet patiesībā mēs gribam mājās.
Mūs pieņēma, atdodot pēdējo, par to es paklanos. Vienmēr būšu pateicīga latviešiem.
Latvija jūt līdzi ukraiņiem savas vēstures dēļ. Vispār visas Baltijas valstis, tās mūs saprot un pieņem vislabāk. Mums ir daudz cilvēku izklīduši pa visu Eiropu. Bet Polija un Baltijas valstis ir ukraiņu greznākā patvēruma vieta. Tāpēc Latvija ir lieliska, tā ir skaista, tā ir laipna.
Viktorija: Pats patīkamākais ir tas, ka daudzi mūsu vecākie kasieri un direktori saka, ka pēc kara brauks uz Ukrainu. Ukraina satiks tos cilvēkus, kuri to pieņēma tāpat kā mūs. Es pati nedzīvoju pilsētā, bet esmu no ciema, es saku - jums jābrauc uz ukraiņu ciemu! Nekur jūs tā nepieņems, kā laukos! Latvija mums ir ļoti palīdzējusi, mēs esam pateicīgi, bet šobrīd mēs strādājam un maksājam nodokļus, lai uzturētu sevi. Tas ir grūti ielikt savu dzīvi divos čemodānos. Es vēl joprojām domāju par mantām, kas man ir Ukrainā – jauns ledusskapis, drēbes vasarai, dzīvoklis un mašīna, par ko maksāju kredītu.
Irina: Pamest visu dzīvi, ko veidoji šos gadus, ir smagi.
Tuvojas gada gaidītākie svētki... Kā jūsu tradīcijas svētkos atšķiras no latviešu?
Viktorija: Es ļoti gaidu Ziemassvētkus un ar nepacietību domāju, kā izrotāt māju. Man šie svētki ir ļoti ģimeniski, kas šogad ir skumīgi, jo nesatikšu savus vecākus un radus. Mums ir izteikta viesošanās kultūra. Mēs nākam ciemos cits pie cita visu laiku, pat nebrīdinot. Es eju ciemos vai pieņemu ciemiņus katru nedēļu. Par tradīcijām - jums Ziemassvētkus svin 24.-25. decembrī, bet mums 6.- 7.janvārī. Parasti savācamies ar draugiem, dodamies ciemos dziedāt. Bet 19.decembrī mums ir Svētais Nikolas – bērniem liek dāvanas zem spilvena.
Irina: Dodamies viesībās ar dziesmām, ģērbjoties īpašajos tērpos. Meitenes iet pirms plkst. 00.00, puiši pēc plkst. 00.00 un līdz rītam. Sākot no decembra, mums ir pastāvīgi svētki, mēs ‘’noēdam” naudu, ko pelnījām visu gadu. Uz dāvanām, ēdienu, bet tas ir jauki. Tā ir laime dot un saņemt.
Viktorija: Vēl mums ir “Щедрівки” (tulkojumā – dāsnums), kas ir vecais Jaunais gads. Tas ir būtībā tas pats, kas Ziemassvētku dziedāšana, bet citā laikā, nedaudz citādāk ģērbjoties.
Irina: Mazi bērni Ukrainā izteikti apgūst tradīcijas. Šajos svētkos tie staigā pa dzīvokļiem, prasot konfektes. Nāk katrās mājās. Katrā mājā ir naudas krājumi, nieciņi vai konfektes. Ja viņi atnāk, iekšā ielaist ir svarīgi. Tiek uzskatīts, ka nākamais gads būs ienesīgs, laimīgs, būs laba veselība. Tie arī ir labi ienākumi bērniem. Šie ir ļoti svarīgi svētki Ukrainai.