Piometra jeb strutains dzemdes iekaisums ir samērā bieži sastopama saslimšana veterinārajā praksē. Tā visbiežāk skar nekastrētas kucītes un kaķenes pusmūžā vai seniora vecumā, it īpaši dzīvniekus, kuri netiek izmantoti pavairošanai, bet nav arī kastrēti.
Kā un kāpēc attīstās piometra?
Visbiežāk piometra attīstās pēc meklēšanās perioda. Šajā laikā hormona progesterona ietekmē dzemde kļūst uzņēmīgāka pret apkārtējās mikrofloras iedarbību. Dzemdes siena kļūst biezāka, dzemdes kakls ir atvērts, un baktērijas no ārvides, urīnceļiem vai fekālijām var viegli nokļūt dzimumorgānos un dzemdē. Šādos apstākļos veidojas labvēlīga vide, lai baktērijas vairotos, savukārt dzemdes spēja cīnīties ar infekciju šajā periodā ir samazināta.
Kad meklēšanās beidzas un dzemdes kakls aizveras, baktērijas, kas iepriekš iekļuvušas dzemdē, sāk aktīvi vairoties. Rezultātā veidojas iekaisums un dzemdes dobumā uzkrājas strutas. Iekaisuma procesam progresējot, dzemdes ragi piepildās ar strutām, un dzīvnieka stāvoklis var strauji pasliktināties.
Saslimšanas veidi un pazīmes
Izšķir divus piometras veidus – slēgto un vaļējo piometru.
Slēgtas piometras gadījumā dzemdes kakls ir pilnībā aizvērts, un iekaisums norit bez izteiktām ārējām pazīmēm. Dzīvnieks sākotnēji var kļūt apātiskāks, samazinās aktivitāte, parādās ēstgribas trūkums. Raksturīga pazīme ir pastiprināta ūdens uzņemšana un bieža urinēšana, ko sauc par polidipsiju un poliūriju. Šīs pazīmes ir raksturīgas arī cukura diabētam, tāpēc tās nereti tiek sajauktas ar citām saslimšanām.
Vaļējas piometras gadījumā klīniskās pazīmes ir līdzīgas, taču papildus novēro pastiprinātu dzimumorgānu laizīšanu un strutainus izdalījumus no ārējiem dzimumorgāniem. Dzīvniekam bieži ir ļoti paaugstināta ķermeņa temperatūra un izteikta apātija. Apkārtējā vidē var pamanīt dzeltenīgi zaļus traipus vietās, kur dzīvnieks ir sēdējis vai gulējis.
Diagnostika veterinārārsta praksē
Piometras diagnozi nosaka veterinārārsts, balstoties uz dzīvnieka klīnisko izmeklēšanu un papildu diagnostiku. Apskates laikā var būt novērojami nedaudz pietūkuši ārējie dzimumorgāni, dzīvnieks var izrādīt sāpes un diskomfortu vēdera dobuma palpācijas laikā, un nereti palielinātā dzemde ir sataustāma caur vēdera sienu. Ķermeņa temperatūra var būt gan paaugstināta, gan normas robežās.
Diagnozes apstiprināšanai ir svarīgi veikt asins analīzes un ultrasonogrāfisko izmeklēšanu. Asins analīzēs īpaši izteiktas izmaiņas novēro hematoloģijā – leikocītu skaits būtiski pārsniedz normu. Ja normāls leikocītu līmenis ir līdz aptuveni 17 000, tad piometras gadījumā tas var pārsniegt pat 30 000, kas liecina par ļoti spēcīgu iekaisuma procesu. Visprecīzāk piometru iespējams diagnosticēt tieši ar ultrasonogrāfijas palīdzību.
Vai piometra ir ārstējama?
Piometra ir ārstējama saslimšana, taču tā ir arī potenciāli dzīvībai bīstama. Īpaši jāuzmanās no sepses jeb baktēriju nonākšanas asinsritē caur dzemdes sienu. Šāds stāvoklis var attīstīties ļoti strauji, infekcijai izplatoties uz citiem orgāniem, un smagos gadījumos tas var beigties letāli.
Ja dzīvniekam tiek pamanītas izmaiņas uzvedībā, tas nav kastrēts un anamnēzē nesen bijusi meklēšanās, ieteicams nekavējoties vērsties pie veterinārārsta un uzsākt ārstēšanu.
Visdrošākā ārstēšanas metode ir ķirurģiska – operatīvi izņemot dzemdi no vēdera dobuma. Šāda pieeja būtiski samazina atkārtotas piometras risku. Situācijās, kad dzīvnieka vispārējais veselības stāvoklis neļauj veikt pilnu anestēziju, piemēram, sirds patoloģiju vai citu smagu saslimšanu gadījumā, piometru var mēģināt ārstēt medikamentozi. Šādā gadījumā ar hormonu palīdzību atver dzemdes kaklu un pielieto antibiotikas, taču praksē pierādīts, ka pēc medikamentozas ārstēšanas piometra bieži atkārtojas.
Kā izvairīties no saslimšanas
Visdrošākais veids, kā izvairīties no piometras, ir savlaicīga dzīvnieka kastrācija, ja netiek plānota pavairošana. Dzīvniekiem, kuri tiek izmantoti vaislai, saslimšanas risks saglabājas tāpat kā jebkuras citas veselības problēmas gadījumā. Šādos gadījumos īpaši svarīgi ir rūpīgi novērot dzīvnieka uzvedību un veselības stāvokli, savlaicīgi pamanīt izmaiņas un nekavējoties reaģēt.
Īpaša uzmanība jāpievērš dzīvniekiem, kuriem iepriekš bijušas urīnceļu problēmas vai iekaisumi, jo šādi stāvokļi var palielināt komplikāciju risku.