Mums katram ir gadījies kādā reizē neizpildīt doto solījumu vai būt tam, kuram kāds cits apsola un neizdara. Abējādi sajūtas nav no patīkamākajām. Un īpaši, ja kārtējo reizi pievīlis paša bērns, kuram taču tik ļoti gribas uzticēties, un tāpēc atkal un atkal atļaujam kādas lietas pret solījumu, ka viņš izmācīsies / sakārtos istabu / novāks galdu utt.
“Rimi bērniem” labsajūtas eksperte, ārste psihoterapeite Laura Valaine iesaka vecākiem ņemt vērā pusaudža “spējas” dot solījumus un pastāsta, kas vecākiem būtu jāņem vērā, ja bērns kārtējo reizi solījumu netur.
Kas īsti ir solījums?
Definīcija ir vienkārša – solījums ir mutiska vienošanās ar sevi vai citiem, kas pauž apņemšanos izpildīt pateikto. Savā ziņā to pat var pielīdzināt rakstiskam līgumam, jo vārdi “es apsolu” otram iedod drošību attiecībās un dažkārt arī palīdz izturēt kādas grūtības, jo cilvēks zina, ka pēc tam saņems solīto.
Tāpat kā citas prasmes, arī solījumu došanas un turēšanas tradīcijas cilvēks iemācās attiecībās – sākot no ģimenes, tad seko bērnudārzs, skolas laiks, treneri vai pulciņu skolotāji.
Aptuveni no 2 līdz 5 gadu vecumam bērns jau saprot vārdu “es solu” nozīmi. Ne velti mazāki bērni mēdz vairākkārt pārvaicāt: “Tu man tiešām apsoli?” Iespējams, bērns jau intuitīvi apzinās, ka gadījumā, ja solītais nepiepildīsies, viņš piedzīvos nepatīkamas emocijas, kādas parasti ir, ja solījums netiek turēts, – vilšanās, dusmas, aizvainojums. Tāpat negatīvi var tikt ietekmēts pašvērtējums tam, kurš devis solījumu. Un arī otrs var sajusties mazvērtīgs, domājot – tātad es neesmu tik svarīgs, lai manis dēļ turētu solījumu.
Kāpēc pusaudži netur solījumus?
Pusaudzis var dot nereālu solījumu!
Piemēram, viņš, acīs skatoties un no sirds, var solīt – ja palaidīsiet mani uz ballīti, es jūs vienmēr klausīšu! Pieaugušā acīm ir skaidrs, ka šāds solījums ir neizpildāms, lai gan pusaudzis uz to brīdi tā arī tiešām domā. Viņam šāds solījums nāk neapzināti, jo zemapziņā ir skaidrs, ka vecākiem tas patiks, taču svarīgi šādu solījumu nepieņemt un dot pusaudzim kādas idejas ar reālām, izpildāmām lietām.
Jo tā ir vecāku atbildība parūpēties, lai viņu attiecībās ar bērnu neienāktu tik daudz solījumu laušanu ar visām no tā izrietošajām negatīvajām sekām.
Dažkārt jāprot arī pateikt nē, paskaidrojot, ka šāda solījuma izpildīšana nav pa spēkam nevienam. Lai solījums nav tas, ar ko pusaudzis sāk manipulēt.
Pusaudzis var solīt manipulatīvi!
Viņš var izmantot iemantoto uzticību, lai iegūtu sev labumu. Tāpēc, ja regulāri netiek pildīti solījumi, jāpavēro, vai pusaudzis jau sākumā apzināti vai varbūt pat neapzināti solījis kādas lietas, neizjūtot atbildību par to izpildi.
Pusaudzis var aizmirst doto solījumu!
Pusaudzis regulāri aizbildinās, ka aizmirsis par doto solījumu un tāpēc to nav izpildījis. Uz to var skatīties kā uz pasīvās agresijas izpausmi. Tas ir psihiskās aizsardzības mehānisms, kā rezultātā šī informācija “izstumjas” no prāta, un pusaudzis aizmirst solīto, bet tas notiek tāpēc, ka to vada agresīvas jūtas – dusmas, ka jābūt šādā situācijā, vai dusmas uz vecākiem, skolotājiem, draugiem, ka vispār bija jāsola, lai dabūtu to, ko viņam vajadzēja.
Ja regulāri tiek aizmirsti solījumi, tas liecina, ka pusaudzim tas sāk veidoties kā viņa uzvedības modelis.
Ko darīt? Jāpavēro vai pat jācenšas aprunāties ar bērnu par to, kā viņš jūtas, ko viņam nozīmē tas, ka jādod šādi solījumi. Tāpat ļoti iespējams, ka pusaudzim trūkst spējas izprast solījuma nozīmi un to, kā to laušana liek justies otram. Arī šīs lietas ir jāpārrunā.
Pusaudzis jūtas vainīgs, izjūt kaunu vai baidās no dusmām!
Ja viņš apsola to, ko otrs vēlas, tad tas it kā ļauj nepiedzīvot šīs nepatīkamās emocijas.
Tāpat, ja pusaudzis zina, ka vecāki jutīsies dusmīgi, slikti, tad viņš var sākt apzināti melot, lai nejustu vainas izjūtu.
Ko darīt, ja pusaudzis cenšas “izlocīties”? No vienas puses, ir labi, ka tā notiek, jo tas liecina, ka viņam strādā kāds radošais mehānisms, bet to nedrīkst atstāt nepamanītu. Ir jāpaskaidro – jā, es būšu dusmīgs vai dusmīga, jo man sāp, taču svarīgāk, ka tu tomēr man pasaki, ja kaut ko neesi izdarījis vai aizmirsis. Vecāki drīkst dusmoties, bet ir jāizrunā notikušais un jāpaskaidro, ka tas tiešām sadusmo, kaitina.
Uzspiestie solījumi
Reizēm dod solījumu, jo īsti nevar nesolīt. Citādi būs vainas, kauna vai kāda cita nepatīkama sajūta. Vai arī no kaut kā būs jāatsakās, ja nesolīs. Piemēram, pusaudzim var būt grūti pateikt, ka negrib zvanīt draugam vai iet ciemos pie viņa, taču no pusaudža tiek izprasīts solījums, ka viņš to darīs.
Reizēm solīšana notiek kā daļa no mobinga vai bulinga.
Piemēram, skolā kāds liek apsolīt, ka pusaudzis viņam nopirks pusdienas vai turpmāko pusgadu nesīs somu utt., citādi būs kādas sekas. Un pusaudzis apsola. Ja pieaugušais ko tādu pamana, tad ir jāpaskaidro, ka šādus solījumus gan drīkst un vajag lauzt. Jo viņš solījis pret sevi vērstas manipulatīvas rīcības dēļ, nevis tāpēc, ka gribējis.
Arī bez “apsolu” teiktais ir jāpilda
Svarīgi apzināties, ka arī vārdi “es izdarīšu” ir kā solījums, jo otrs cilvēks rēķinās, ka tas tiks izdarīts.
Aizbildinoties, ka nav taču teikts “apsolu”, ir manipulatīva rīcība.
Teikuma emocionālā nokrāsa arī iedod solījuma būtību. Īpaši bērnam. Tāpēc, ja nevar izpildīt, tad labāk nesolīt un neteikt – es izdarīšu.
Ja tomēr gadās kādā reizē solījumu neizpildīt, ir ļoti svarīgi atvainoties un izskaidrot, kāpēc tā noticis.
Tas bērnam arī mācīs, kā pašam rīkoties šādos gadījumos un kā cilvēks jūtas, ja viņu piekrāpj.
Fakti
- Veiktajos pētījumos ar pusaudžiem pierādīts – ja pusaudzis ir solījis, tad pastāv mazāka varbūtība, ka viņš krāpsies vai rīkosies “nepareizi”.
- 4–9 gadu vecumā solījuma došana uzlabo varbūtību izpildīt solīto un saglabā noturību pusaudžu vecumā.
- Nav objektīvi gaidīt no pusaudža, ka viņš visus solījumus izpildīs 100 %.
- Solījumi jāprasa ar mēru, nevis par katru lietu. Par visu mēs arī līgumus neparakstām.
