Laura Valaine
Ārste, psihoterapeite

Bērna izjūtas vasaras brīvlaikā. Kas jāzina vecākiem?

Veselība • 27. Jūnijs, 2022
Vasaras brīvlaiks ir viens no riskantākajiem posmiem bērna dzīvē, jo tad daudz laika tiek pavadīts bez pieaugušo klātbūtnes. Ko vecākiem vajadzētu ņemt vērā, domājot par savu atvašu psihoemocionālajām vajadzībām, skaidro “Rimi bērniem” eksperte, ārste psihoterapeite Laura Valaine.

“Jebkuras izmaiņas cilvēkam rada emocionālu redakciju,” norāda Laura Valaine. “Vai bērns, skolas gadam beidzoties, izjūt vairāk patīkamas vai nepatīkamas emocijas, atkarīgs no tā, cik lielu ieguvumu vai zaudējumu viņš jūt, sākoties vasaras brīvlaikam.”

Bet, pirms runāt par bērna psihoemocionālajām vajadzībām, svarīgi nodrošināt pamatvajadzības. Tās ir:

  • fizioloģiskās vajadzības – pietiekams uzturs, miegs un higiēna;
  • drošība, kas sevī ietver drošu apkārtējo fizisko vidi, drošas attiecības un draudu neesamību.

Tikai pēc tam, kad vecāki parūpējušies par šīm lietām, var pievērsties rūpēm par psihoemocionālo vajadzību nodrošināšanu.

Mainās atkarībā no vecuma

Bērnu psihoemocionālās vajadzības vasaras brīvlaikā atšķiras atkarībā no vecuma.

  1. Sākumskolas vecuma bērniem būtu nepieciešama lielāka pieaugušo uzraudzība. Svarīgi viņiem nodrošināt balansu starp strukturētām un nestrukturētām aktivitātēm, atvēlēt laiku, kad rotaļāties. Spēlēšanās uzlabo lēmumu pieņemšanas spējas, sociālās prasmes un radošumu, kas savukārt veicina akadēmiskos sasniegumus un kompetences izjūtas veidošanos.
  2. Bērniem agrīnajos pusaudžu gados pastāv liels risks fiziskās un psihiskās veselības traucējumu attīstībai. Šajā vecumā ir nepieciešams pieaugušo atbalsts un pieņemšanas izjūta. Viņu viedoklim un redzējumam aizvien ir liela nozīme psiholoģiskās noturības veidošanā, lai gan aizvien svarīgāki kļūst vienaudži. Bērnu pozitīvi ietekmē kopā ar draugiem pavadītais laiks. Tomēr pieaugušo iesaistes trūkums palielina atkarību izraisošu vielu lietošanas risku.
  3. Vēlīnajos pusaudžu gados vēl aizvien ir nozīmīgs vienaudžu viedoklis, tomēr pieaug spēja pašam izvērtēt savu personību. Pieaugušo nozīme, lai gan mazinās, joprojām ir nozīmīga, lai identitātes un autonomijas meklējumi risinātos veselīgi.

Riska momenti

  • Brāļu vai māsu pieskatīšana. Vecākie bērni nav aukles!
  • Laiks vienatnē. Tam būtu jābūt samērīgam ar vecumu. Lai izvērtētu, cik ilgu laiku konkrētais bērns var pavadīt vienatnē, vispirms vajadzētu aprunāties ar viņu, noskaidrot, kāda uz to ir paša reakcija.
  • Dienas režīms. Bērnam ir nepieciešams stabils dienas režīms, taču tam nevajadzētu būt pārāk striktam. Svarīgi iekļaut vecumam atbilstošas aktivitātes.
  • Ekrāna laiks. Šajā aspektā svarīgi ievērot mērenību un piemeklēt aktivitātes, ar ko to aizvietot, ja viedierīcēs pavadītais laiks pieaug.
  • Lauki vai nometne. Ja ir iespēja, to noteikti var izmantot, tomēr der atcerēties – kas par daudz, tas par skādi. Vajadzētu ieklausīties bērna vajadzībās un personībā un to salāgot.

Cik ilgi atstāt vienu

Skolas vecuma bērnam vajadzētu spēt pavadīt laiku vienam, kamēr vecāki ir darbā. Taču būtu labi parūpēties par to, lai tas nav ilgāk par astoņām stundām un visus trīs vasaras mēnešus. Iespējams, risinājums var būt vienošanās ar vadību par iespēju strādāt pusi dienas klātienē, pusi – mājās.

Ja bērns, kas vecāks par septiņiem gadiem, vispār nespēj pavadīt laiku vienatnē un dienas laikā bieži zvana mammai vai tētim, tas var liecināt par šķiršanās trauksmi – grūtībām emocionāli atdalīties no vecākiem.

Lai to mazinātu, vajadzētu izrunāties par to, kas tieši satrauc un kāpēc. Likt pretī realitāti, kas nav apdraudoša. Ja bērns saka – saprot, ka pamata nav, bet tik un tā baidās palikt viens, krīt panikā un visu dienu sēž istabā, ieteicams meklēt palīdzību pie speciālista.

Taču nevajadzētu būt arī tā, ka bērns jūtas labi, visu laiku esot viens. Ja viņš nevēlas satikt draugus vai doties uz publiskām vietām, tas var liecināt par sociālo trauksmi, kā arī emocionālo vai fizisko vardarbību no vienaudžu puses. “Tas, ka bērns saka – man ir labi būt vienam, man nevienu citu nevajag –, liecina par aizsargreakciju,” skaidro Laura Valaine. “Bērniem lielākā vai mazākā mērā tomēr dabiski gribas socializēties, būt kopā ar citiem.”

Režīms palīdz justies droši

Lai bērns justos droši, vecākiem vajadzētu parūpēties par to, lai viņš ievērotu aptuvenu dienas režīmu: ietu laikus gulēt, celtos no rīta, nevis pēcpusdienā, paēstu brokastis, paveiktu nelielus mājas darbus, pagatavotu, uzsildītu vai nopirktu pusdienas.

Biežs konfliktu cēlonis ir tas, ka mamma vai tētis atnāk mājās un aizrāda, ka bērns visu dienu neko nav darījis.

Pieaugušajiem bieži vien liekas, ka viņam pašam vajadzētu redzēt paveicamos uzdevumus – ja ir netīri trauki, tos nomazgāt, ja uz mēbelēm sakrājušies putekļi, tos noslaucīt, un tamlīdzīgi.

Bet viņš patiešām to neredz, tādēļ vajadzības nepieciešams verbalizēt.

Vecākiem pirms došanās uz darbu ieteicams sagatavot sarakstu ar veicamajiem uzdevumiem. Līdz 7. klasei pietiks ar trim dienas darbiem, kas jāizdara līdz konkrētam laikam. Ja vien kāds darbs nav veicams specifiskā laikā, vecāki bērniem var dot uzdevumus nevis konkrētai dienai, bet nedēļai.

Šādā veidā bērnam tiek dota struktūra dienai, jēga, kāpēc celties pulksten 10, nevis divos pēcpusdienā, bet tajā pašā laikā ir brīvība plānot savu laiku. Tas māca patstāvību. Ja vecāks strikti noteiks, cikos kas darāms, dēls vai meita var izaugt nespējīgi pieņemt lēmumus un rīkosies tikai tā, kā citi saka.

Dod iespēju pārvarēt grūtības

Ja vecākiem nav iespējas vasarā vismaz mēnesi pavadīt kopā ar bērnu, vajadzētu apsvērt iespēju nodrošināt nometnes, pulciņus vai cita veida dienas aktivitātes, piemēram, iziet pagalmā, drošā vidē tikties ar draugiem. Vēl risinājums var būt ciemošanās pie vecvecākiem vai tēta, vai mammas, ja bērns aug šķirtā ģimenē.

Sūtot atvasi uz laiku prom no mājām, noteikti ar viņu vajadzētu izrunāties – noskaidrot, vai to vēlas, izskaidrot, kāpēc tā vajadzētu, vienoties par konkrētu laiku, ko pavadīt citā vietā. Nevajadzētu domāt vai apgalvot, ka bērnam būs grūti, ka viņš netiks galā. Grūti būs vecākam, kas paliek mājās.

Bieži vien šādā situācijā tieši tētis vai mamma izjūt šķiršanās trauksmi un to pārnes uz bērnu. Sevišķi tas raksturīgs situācijās, kad bērns dodas pie otra vecāka, kurš dzīvo ārzemēs. Taču vajadzētu mācīties atdalīt savas projekcijas no realitātes. To var izdarīt pavisam vienkārši – pajautājot. “Bērns parasti grib doties pie tā otra vecāka, jo viņam ir interesanti, nav konfliktu, jo satiek reti,” saka psihoterapeite. “Un nevajadzētu satraukties par to, ka viņam visu ko pirks, apbērs ar dāvanām un ka tādējādi sabojās. Nesabojās, ja tās ir tikai dažas reizes! Un bērnam šāda pieredze arī ir nepieciešama.”

Vecākam, sūtot bērnus ciemos pie radiniekiem, vajadzētu būt gatavam, ka plāni var mainīties un vajadzēs doties pakaļ ātrāk, nekā plānots.

Tajā pašā laikā, iespējams, pie pirmajām grūtībām nevajadzētu ļaut doties mājās. Bieži tā ir tikai robežu pārbaudīšana. Ikvienam cilvēkam tomēr ir jāiemācās tikt galā ar frustrāciju, skumjām. Tas veido psiholoģisko noturību.


Populārākie raksti

Noderīgi

Informācija par 30 dienu zemāko pārdošanas cenu mājaslapā norādītajām precēm, kuras nav ātrbojīgas, pieejama tirdzniecības vietā (pie preces cenu zīmes) vai arī e-veikalā.