Laura Valaine
Rimi Bērniem labsajūtas eksperte, ārste-psihoterapeite

Bērnam nav draugu – kā to risināt?

Veselība • 30. Maijs, 2023
Bērns bieži pavada laiku viens vai kopā ar vecākiem, vecvecākiem un citiem radiniekiem. Vai par to, ka viņam nav draugu vienaudžu vidū, vajadzētu satraukties un to risināt? Skaidro “Rimi bērniem” labsajūtas eksperte, ārste psihoterapeite Laura Valaine.

Kāpēc vispār vajag draugus?

Draudzība bērna vecumā visbiežāk nozīmē kopēju laika pavadīšanu rotaļājoties, ejot pastaigās, darot blēņas un tamlīdzīgi. Mazākā vecumā tā sniedz vienkārši pozitīvas emocijas, vēlākā – arī pleca sajūtu, atbalstu, piederības izjūtu grupai. Spēja izveidot draudzīgas attiecības stiprina pašvērtējumu, pašcieņu.

“Bērnam tas ir vajadzīgs, lai vēlākā vecumā spētu atdalīties no vecākiem un izaugt par veselīgu, pilnvērtīgu personību,” pamato “Rimi bērniem” eksperte.

Šā iemesla dēļ bērnam, kļūstot vecākam, vajadzētu pavadīt aizvien mazāk laika ar ģimeni, vairāk veidot kontaktus ārpus ģimenes.

Draudzīgas attiecības parasti rodas starp cilvēkiem, kam ir līdzīgs temperaments, domāšana, intereses. Ja bērnam patīk blēņoties, viņš, visticamāk, arī satuvināsies ar tiem, kam patīk darīt nerātnības. Savukārt mierīgāki bērni labprātāk pavadīs laiku kopā ar tiem, kas uzturas atstatu no citiem.

Vai ir pamats uztraukumam?

Ja vecākiem šķiet, ka viņa bērnam nav draugu, vai arī viņš pats tā saka, situāciju vajadzētu novērtēt, ņemot vērā vecumu.

  1. Bērns līdz trīs gadu vecumam. Ja šādā vecumā bērnam vēl nav draugu vienaudžu vidū un viņš neizrāda interesi par iespēju rotaļāties kopā ar citiem, iemesla satraukumam nav.
  2. Bērns pirmsskolas un sākumskolas vecumā. Ja bērns apgalvo, ka viņam nav draugu, vecākiem vispirms vajadzētu noskaidrot, ko viņš ar to domā, kā izprotdraudzību un kur slēpjas grūtības veidot šādas attiecības. Pieaugušajiem vajadzētu pavērot, vai ārpus dārziņa vai skolas vides notiek sociālā mijiedarbība – vai bērns komunicē ar vienaudžiem. Šo jautājumu var pārrunāt arī ar pedagogiem. Sarunā ieteicams pievērst uzmanību bērna uzvedībai un raksturam – vai viņš ārpus mājām nav trauksmains, kautrīgs, agresīvs, varbūt nesaprot jokus un bieži apvainojas.
  3. Bērns pusaudža vecumā. Arī šajā gadījumā vispirms vajadzētu saprast, ko pusaudzis domā ar frāzi: “Man nav draugu”. Vēl vecākiem vajadzētu izzināt situāciju skolā – vai tur nenotiek bullings vai mobings –, aprunāties ar skolotājiem.

Ko vecāki var darīt?

Prasme veidot draudzību atkarīga no bērna emocionālajām prasmēm, pašregulācijas spējām un sociālajām kompetencēm.

  1. Ja bērns ir trauksmains vai kautrīgs, vecāki var iedrošināt socializēties, iedodot scenāriju tam, kā rīkoties un ko teikt. Piemēram, stāstīt, ka, redzot bērnu, ar kuru gribas draudzēties, var izmantot tādas frāzes kā “Čau, mani sauc … Kā sauc tevi?”, “Man patīk skriet. Ejam paspēlēt “Ķerītes”?” un citas. Vecākiem vajadzētu izstāstīt, ka sarunas laikā ir svarīgi nebūt tikai “intervētājam”, bet dalīties arī ar informāciju par sevi; atbildēt uz jautājumiem, bet dod iespēju runāt arī otram. Tāpat var iedrošināt pievienoties, redzot, ka citi bērni spēlē kādu interesantu spēli.
  2. Ja bērns ir agresīvs, impulsīvs, vajadzētu palīdzēt šādas emociju izpausmes mazināt, pārrunāt, kā labāk reaģēt dažādās situācijās. Var izstāstīt – ja sāk sist citiem, tas viņus sāpina, apbēdina. Vēl ieteicams pārrunāt, kas rada draudzīgas attiecības.
  3. Ja bērnam ir psihiskās veselības traucējumi, nepieciešams vērsties pie speciālista, kurš var palīdzēt to risināt.

Iespējams organizēt arī tā sauktos “play-dates” jeb rotaļu randiņus pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērniem. Tas nozīmē, ka uz mājām uzaicina citus bērnus, lai pavadītu kopā laiku un iemācītos veidot labas attiecības. Pusaudžus var rosināt paplašināt kontaktu loku, mainīt sociālo vidi, apmeklējot pulciņus, nodarbības vai sporta treniņus, dodoties uz nometnēm un tamlīdzīgi.

Veidot draudzīgas attiecības bērniem palīdz arī vecāku piemērs. Ja viņi redz, ka pieaugušajiem ir savi draugi, ar kuriem kopā labi pavadīt laiku, atpūsties un gūt atbalstu smagākos dzīves brīžos, arī paši vēlēsies tādas izveidot.

Ko nevajadzētu darīt

Grūtāk palīdzēt savam bērnam būs tiem vecākiem, kas paši savulaik izjutuši, ka vienaudžu vidū nav draugu; pret kuriem bijis vērsts mobings. Šādā situācijā vajadzētu nodalīt savu personīgo pārdzīvojumu no bērna izjūtām.

Situācijās, kad bērnam nav draugu, vecākiem nevajadzētu kļūt pārāk kontrolējošiem un pārcensties, meklējot risinājumu.

Ja pie bērna atnāk vienaudži, nav jānosēžas blakus un jāklausās, ko visi runā, nav jāmudina savu bērnu izteikties un kaut ko pastāstīt. Šāda rīcība bērnos drīzāk izraisīs negatīvas emocijas, kauna sajūtu.

Tāpat nevajadzētu censties kļūt par savu bērnu draugu draugu. “Var uzturēt sociālas attiecības, lai viņi justos gaidīti, bet ne vairāk,” iesaka Laura Valaine.

Vai drīkst aizliegt ar kādu draudzēties?

Vecākiem var būt savs viedoklis par to, ar kuriem vienaudžiem bērns var pavadīt laiku kopā, un viņi to drīkst un pat vajag paust. Taču tas jādara ar cieņu, skaidrojot, ka šie draugi bērnu nelabvēlīgi ietekmē, liekot fokusu uz viņu pašu. Vienkārši aizliedzot satikties, visdrīzāk sekos pretreakcija.

Ne visiem vajag plašu draugu loku!

Vēl gadās situācijas, kad vecākiem šķiet, ka bērnam nav draugu, un viņi to redz kā problēmu, savukārt pats bērns jūtas labi, arī pavadot laiku vienatnē vai ar vienu diviem draugiem. To vajadzētu pieņemt un respektēt, jo bērnam, iespējams, ir atšķirīgs temperaments, mazāka vajadzība pēc tikšanās ar citiem cilvēkiem nekā vecākiem.

Pēdējā laikā aizvien biežāk mēdz gadīties situācijas, kad bērniem draugi ir tikai internetā.

No vienas puses, tas ir labi, jo nozīmē, ka vismaz rakstiski vai, spēlējot datorspēles, bērns prot veidot attiecības. No otras puses, vajadzētu tomēr būt arī draugiem reālajā vidē.

Lai saprastu, vai vēlme biežāk būt vienam vai draudzēties ar vienaudžiem internetā ir problēma, vecāki var parunāt ar skolotājiem, kā bērns izturas skolas vidē, vai prot strādāt, piemēram, grupā.

Atceries!

Ja bērnam ir grūti sadraudzēties un nekas neizdodas arī ar vecāku atbalstu, vajadzētu apmeklēt speciālistu – bērnu psihiatru vai ārstu psihoterapeitu.


Populārākie raksti