Kā palīdzēt aktīvam un izklaidīgam bērnam

Pieaugušajiem reizēm var būt sajūta, ka bērni ir pārāk aktīvi, skaļi un izklaidīgi. Kā vecākiem ikdienā audzināt bērnu, kas ir enerģijas pilns, un ko darīt, ja šķiet, ka bērns ir pārāk izklaidīgs, stāsta psiholoģe, Rimi Bērniem eksperte Iveta Aunīte.

Ir bērni, kas nespēj ne mirkli nosēdēt mierā, nespēj koncentrēties, nespēj pārvaldīt savas mantas. Bieži šādi bērni saņem daudz aizrādījumu no pedagogiem tieši par disciplīnu. Pārāk aktīvs – spriež pieaugušie, un reizēm tā vien gribas teikt: “Kā vējš skrien, kā miets atduras.” Nenoliedzami, kontaktēties ar šādu aktīvu un enerģisku bērnu ir liels izaicinājums visiem pieaugušajiem, jo dažās situācijās tas nav vienkārši.

Ko nozīmē aktīvs bērns, un vai tas vienmēr ir slikti?

Tomēr, pirms spriest, vai un kā palīdzēt bērnam un sev savstarpējā komunikācijā, jāizšķir divi gadījumi, kad var domāt, ka bērns ir pārāk aktīvs vai izklaidīgs:

  • bērns ir aktīvs pēc emocionālā tipa (enerģijas pilns);
  • bērns ir izklaidīgs (aizmāršīgs).

Bērns ir aktīvs pēc emocionālā tipa

Jebkurā gadījumā ir jāsaprot, ka bērnam būt aktīvam un enerģiskam ir dabiski, nepieciešami un lieliski. Liela aktivitāte ir viens no līderisma rādītājiem. Parasti aktīvie bērni aizrauj pārējos ar kādu piedāvātu spēli, nodarbošanos. Šie bērni bieži ir nenogurdināmi palīgi skolotājiem, viņi labprāt asistē, piemēram, burtnīcu dalīšanā, skolasbiedru saskaitīšanā. Viņi vēlas būt līdzvērtīgi, un tā ir pozitīvi vērtējama aktivitāte. Vēlāk mācībās viņi ir ļoti zinātkāri, viņiem patīk sasniegt rezultātu. Pamatā šādos gadījumos nav grūtību ar bērna intelektu, bet gan aktivitātes dēļ viņiem ir pārāk daudz enerģijas.

Ir jāsaprot, ka bērnam būt aktīvam un enerģiskam ir dabiski, nepieciešami un lieliski

Ja ir runa par pirmsskolas vecumposmu, tad pieaugušajiem reizēm ir pārāk lielas gaidas no maza bērna, un nereti viņi sagaida, ka bērns gribēs sēdēt mierīgi un mācīties – lasīt vai rēķināt. Bieži pārāk lielas gaidas no pieaugušo puses ir pret bērndārzniekiem. 5–6 gadu vecumā bērns interesi var noturēt apmēram 17 minūtes, un tas pieaugušajiem ir jāņem vērā.

Motivējošai sadarbībai aktīvajiem bērniem

Lai motivētu bērnu sadarboties, vislabāk ir vērot un zināt, ar ko mazais labprāt nodarbojas, kas viņu aizrauj. Aktīvajiem bērniem būs izteikta sakarība – ja bērnam patiks tas, kas jādara, viņš uzmanību varēs noturēt ilgāk:

  • vecākiem jāatceras, ka visas rotaļas un spēles bērnu attīsta ne mazāk kā intelektuālās nodarbes (“Lego” likšana, zīmēšana, bumbas spēlēšana, muzicēšana, rotaļāšanās ar lellēm);
  • ja bērnam ir jāveic noteiktas darbības, kas viņu pietiekami neinteresē (piemēram, burtu rakstīšana), tad ieteicams neinteresantās nodarbes kombinēt ar saistošajām (“kad uzrakstīsi burtiņus, varēsim iet laukā”);
  • aktīviem bērniem ļoti svarīga ir fiziskā izkustēšanās – tā nokausē bērnu un rada veselīgu apetīti un miegu, attīsta kustības, kas pēc tam noder mācību procesā;
  • aktīvajiem bērniem būtu jāierobežo laiks, kas tiek pavadīts pie ekrāniem. Aizraušanās ar ierīcēm pieradina bērnu pie pārslogotas uztveres – ekrānos bildes nomainās ātri, un bērniem visu laiku vajag kaut ko jaunu, citu piedāvājumu, un viņiem kļūst vēl grūtāk noturēt uzmanību uz vienu lietu.

Lai motivētu bērnu sadarboties, vislabāk ir vērot un zināt, ar ko mazais labprāt nodarbojas, kas viņu aizrauj

Bērns ir izklaidīgs un regulāri aizmirst savus pienākumus un lietas
Ja bērnam bieži gadās aizmirst izpildīt mājasdarbus, viņš nespēj organizēt savas lietas, vecākiem būtu jāizvērtē, vai viņu atvase nav pāraprūpēta. Pāraprūpētiem bērniem ir grūti iemācīties uzņemties atbildību gan par savām lietām, gan pienākumiem. Ar pāraprūpēšanu saistās situācijas, kurās pieaugušie bērna vietā izdara to, ko bērns pats varētu paveikt, piemēram, skolas somas kārtošana, mājasdarbu pārmērīga kontrolēšana, bērna mantu organizēšana un viņa vispārīgā aprūpēšana. Arī bērna glābšana, neļaujot viņam piedzīvot savas darbības vai bezdarbības sekas, kavē bērna patstāvības veidošanos un veicina izklaidību. Piemēram, ja bērns ir aizmirsis mājās sporta tērpu, ir jāļauj viņam izjust sekas, ko tas rada, nevis uzreiz jāmetas risināt situāciju. Ja pieaugušie nemitīgi darīs lietas bērna vietā, bērnam zudīs motivācija kaut ko darīt pašam. Jāatceras, ka ap deviņu gadu vecumu bērns kļūst patstāvīgāks.

Kā sadarboties ar izklaidīgu bērnu:

  • pārtraukt darīt viņa vietā to, ko viņš var izdarīt pats;
  • pakāpeniski mācīt bērnu darīt aizvien vairāk lietu. No sākuma vecākiem jāatceras atvasei pastāstīt, kā konkrētais pienākums ir jāveic. Piemēram, ja bērnam izlīst piens, vispirms vajadzētu izstāstīt, kur stāv lupata, un paskaidrot, kā pienu vislabāk saslaucīt, ka pēc tam lupata ir jāizskalo un jānoliek vietā;
  • nedot bērnam neko avansā, bet tikai pēc paveiktā darba;
  • vecākiem ir jāmācās pašiem tikt galā ar to, ja mācībās vai sadzīvē bērnam sākumā neveicas tik viegli;
  • mācīt bērnam, kā tik galā ar savas uzvedības sekām.

Pašdiagnostikai – nē!

Tomēr – kā saprast, ka bērns neiekļaujas rāmjos un ir pārāk aktīvs? Vecākiem noteikti nevajadzētu nodarboties ar pašdiagnostiku un pašiem piedēvēt bērnam uzmanības deficīta sindromu vai hiperaktivitāti. Šādas diagnozes un mācīšanās traucējumus vai grūtības nosaka speciālists. Tas, vai bērns ar savu aktivitāti traucē citus, ir robežu jautājums – ja regulāri tiek aizskartas citu bērnu robežas, traucēts darbs klasē vai grupiņā, speciālistam vajadzētu izvērtēt, vai bērnam ir kādi sarežģījumi un kā vislabāk palīdzēt. Ir ļoti vēlams pie speciālista vērsties laikus – pirmsskolas, sākumskolas vecumā, kad palīdzības sniegšanas iespējas ir plašākas. Tāpat ir vērts izvērtēt, vai šādam aktīvam bērnam nebūtu labāk doties uz alternatīvās pedagoģijas – Montesori, Valdorfa – mācību iestādi, kur mācību process bērniem ir daudz saistošāks.

Izglītība

26. Maijs, 2020


Lasi vairāk