Kā mācīt bērnam aizstāvēt sevi

Uzbrukuma iemesli visdrīzāk ir kompleksi
Kāpēc kas tāds ar bērniem mēdz notikt? Daži bērni atbildēs: “tāpēc, ka es esmu resns”, “tāpēc, ka man ir brilles”, “tāpēc, ka man ir tāds uzvārds”, “tāpēc, ka man nav telefona”, “tāpēc, ka es nevienam nepatīku”… Iemesli var būt dažādi. Tā domāt ir kļūda. Tā domāt ir kaitīgi. Ja bērns tā uzskata, tas nozīmē, ka viņš piekrīt un notic citu priekšstatiem par sevi. Vai tiešām brilles, vecs telefons vai sliktas atzīmes dod kādam tiesības apsaukāties? Sakiet bērnam, ka tās ir muļķības. Tie nav īstie iemesli. Katrā klasē, grupā vai kolektīvā ir cilvēki, kuriem patīk pasmieties par līdzcilvēkiem. Iespējams, par viņiem pašiem reiz kāds ir smējies vai arī viņi baidās: ja pārtrauks norādīt uz citu nepilnībām, pēkšņi visi ieraudzīs viņu trūkumus. Citu apvainošana visbiežāk ir bērna kompleksi pašam par sevi vai arī veids, kā viņš cenšas aizbēgt no savām problēmām, sāpēm, aizvainojuma. Varbūt ģimenē, pagalmā kāds pret viņu izturas tā, kā viņš pret citiem klasē.

Jāatgādina saviem bērniem, ka apsmiekls vai grūstīšanās nav “viņu vaina”, tā ir otra bērna problēma

Aizskar emocionāli vājākos
Apsmējēji un kaušļi meklē tos cilvēkus, kas ir emocionāli trauslāki – gatavi raudāt, nosarkt, aizmukt, paslēpties vai pasūdzēties. Vienīgā jēga mazajam agresoram, verbālam vai fiziskam, sajusties stipram un patiesam. Nav viņam citu veidu vai sasniegumu, kā padižoties. Vienīgais, ko viņš spēj, – aizvainot. Ja tas izdodas, viņš jūtas uzvarējis. Visa šīs nežēlīgās spēles sāls – atbildes reakcijas, ko “agresors” gaida no “upura”. Jo vairāk aizskartais bērns iesaistās šajā spēlē, jo vairāk viņam uzbrūk.

Jāmāca neiesaistīties. Skaidrojiet bērnam, ka lielāka varonība ir nevis izkauties, bet līdz tam nenonākt

Lai bērns spētu sevi aizstāvēt, vecākiem jāņem vērā:

• Bērnam jāmāca runāt par to, kas viņam nepatīk. Jau pašiem mazākajiem ir jāmāca teikt “nu, nu, nu…” vai “stop”. Lielākiem bērniem jāpalīdz noformulēt domu un pateikt, piemēram, “atdod manu rotaļlietu”, “beidz apsaukāties”, “man nepatīk”.
  
• Jāmāca neiesaistīties. Skaidrojiet bērnam, ka lielāka varonība ir nevis izkauties, bet līdz tam nenonākt. Tas nav gļēvums aiziet uz citu telpu, starpbrīdi pavadīt bibliotēkā, nevis klasē, kur spārda bērna skolas somu, u.tml.
  
• Ja situācija ir pavisam sarežģīta, bērnam jāmeklē palīdzība pie pieaugušajiem. Māciet viņam teikt: “Es negribēju teikt vecākiem vai skolotājai, taču, ja tu nevari apstāties, es tādu uzvedību necietīšu.” Vēlams, lai vecāki un pedagogi nenosauktu bērnu par “sūdzmani” un neteiktu “paši tieciet galā”. Ir situācijas, kuras mums jāizvērtē un kurās gan jāatgādina noteikumi, gan jāatmasko pārkāpumi, gan jānorāda uz nevēlamās uzvedības sekām. Diemžēl mūsu, pieaugušo, vienaldzība reizēm provocē šādu situāciju atkārtošanos.
  
• Jāatgādina saviem bērniem, ka apsmiekls vai grūstīšanās nav “viņu vaina”, tā ir otra bērna problēma. Un jādara viss iespējamais, lai bērnu pašvērtējums ir pozitīvs, lai viņiem ir panākumi sportā, lai viņi attīsta prasmes gleznošanā, lai viņiem ir daudz draugu. Jo augstāks pozitīvais pašvērtējums, jo lielāka iespējamība, ka bērnam nedarīs pāri.
  
  Māciet bērnam ar pašsavaldību un smaidu sejā pateikt: “Man ir prieks, ka jums visiem ir tik jautri!”, “Apsaukājieties, ja jums tas ir tik ļoti nepieciešams un ļauj justies labāk!”, “O, labi, ka tu mani apsaukā, es tieši šobrīd trenējos savaldīties!”. Psiholoģijā šo metodi sauc par paradoksālo intenci (nevēlamu darbību pastiprināšanu), bet dzīvē – par cilvēku ar spēcīgu raksturu.