Laura Valaine
Ārste, psihoterapeite

Mazie gribulīši jeb Ko darīt ar bērna “es gribu!”

Izglītība • 23. Februāris, 2022
Pienāk laiks, kad katram maza bērna vecākam neskaitāmas reizes dienā jāuzklausa sava lolojuma teiktais, kas sākas ar vārdiem – “mammīte/tēti, es gribu...”. Es gribu spēlēties; es gribu ēst; es gribu ārā; es gribu zīmēt; es gribu to un šo. Vai tās ir tikai mirkļa iegribas vai tomēr nopietnas bērna vajadzības, kuras jāsteidz apmierināt, stāsta “Rimi Bērniem” labsajūtas eksperte, ārste psihoterapeite Laura Valaine.
 

“Bērna valodai attīstoties, neizbēgami sastopamies ar periodu, kad mazie saka: “Es gribu!” Un vecākiem šis “es gribu” reizēm šķiet nebeidzams,” saka Laura Valaine un turpina: “Kad gribēšanu kļūst par daudz, mēs, vecāki, mēdzam sadusmoties.”

Kamdēļ dusmojamies?

Kāpēc bērna vēlmju un kaprīžu dēļ pieaugušie zaudē pacietību un kļūst dusmīgi? Kā norāda speciāliste, tas notiek, ja apzināti vai neapzināti mēs katru bērna “es gribu” uztveram nopietni. “Pieaugušais domā – tā ir bērna vēlme, bet es esmu vecāks, un man šī vēlme ir jāīsteno,” teic Laura Valaine.

Skaidrs, ka tad, kad no mums prasa par daudz, dabiska reakcija, sevi sargājot no pārslodzes, ir just nepatīkamas emocijas, un visbiežāk tās ir dusmas, aizkaitinājums. Laura Valaine piebilst, ka zem visa minētā var slēpties arī vainas izjūta, jo “nespējam piepildīt katru bērna vēlmi”.

Ko patiesībā bērnam nozīmē “es gribu”?

Izrādās, šo frāzi godā ceļam mēs, pieaugušie, un ne katrs “es gribu” ir patiešām nopietna mazā cilvēka vajadzība. Bērns šajā vecumā jauc darbības vārdus, ar “es gribu” reizēm domājot “es gribu/domāju/pazīstu/ceru/mīlu/atcerējos u. c.”. “Viņš taustās, ko ar vēlmēm vispār var darīt,” norāda psihoterapeite. Viņa piebilst, ka reizēm tā ir tiešām aktuāla vēlme, piemēram, ja bērns saka: “Es gribu ēst.” “Bet reizēm šī vēlme balstās uz fantāziju. Piemēram, gribu braukt ceļojumā; gribu, lai man ļauj vairāk spēlēties, utt.”

Speciāliste uzsver, ka ar šo tik bieži vecākus kaitinošo vārdiņu “gribu” bērns testē robežu.

Kā piemēru viņa min pavisam ikdienišķo frāzi – es gribu ēst. “Ja bērnam ir pārāk daudz izvēļu vai esošās neapmierina viņa vēlmes, sākas nākamais solis – gribu kaut ko specifisku, tad vēl specifiskāku. Kad vecāks sāk bērnam izdabāt un uz katru vēlmi atsaukties, bieži vien mazais kļūst vēl aizkaitinātāks, jo nesajūt robežu, cik daudz var prasīt un dabūt prasīto,” stāsta Laura Valaine.

Kā tad reaģēt uz bērna “es gribu”?

  1. Izprast, vai tā tiešām ir reāla vēlme vai drīzāk kāds cits neapmierinājums/fantāzijas. To palīdzēs saprast situācijas konteksts un notikumi dažu stundu intervālā.
  2. Ja vēlme ir atbilstoša situācijai – bērns grib ēst, jo sen nav ēdis, vai grib paspēlēties, jo viņam kādu laiku nav bijis uzmanības –, tādu svarīgi iespēju robežās apmierināt.
  3. Ja vēlme slēpj kaut ko citu, tad aicinu ļauties fantāzijai par šo vēlmi:
  • Man gribas, lai mums ir cita mašīna! Jā, bērns, tas tiešām būtu lieliski! Kādu mašīnu tu gribētu? Kādā krāsā? Kur mēs varētu braukt? Kas tev nepatīk šajā mašīnā? Tas viss veicina fantāziju, palīdz izprast vēlmes. Varbūt bērns grib citu auto, jo ir sapratis, ka tad varētu doties mazā izbraucienā. To tad jūs varat izdarīt arī ar veco auto. Un bērns tiek pie tā, kas īstenībā slēpjas zem šī jautājuma.
  • Man gribas, lai tu man ļauj ilgāk skatīties televizoru! Saprotu, ka tas tev liktos riktīgi forši, tomēr es tev nevaru to ļaut. Un saprotu, ka tu par to dusmosies, tas arī ir normāli. Tomēr bērniem vērtīgāk ir spēlēties ar mantām. Ar kādām mantām mēs kopā varētu paspēlēties? Šādi akceptējam vēlmi un jūtas, kas rodas, ja vēlme nepiepildīsies, kā arī dodam citu virzienu, ar ko šo laiku aizpildīt.
  • Bērns sāk iet pa spirāli ar savu “es gribu”, un vecāks kļūst dusmīgs, līdz saka: “Izdomā, ko gribi! Tu taču teici…” Apstādinām sevi un bērnu, sakot, ka būs viens no variantiem. Jums kā vecākam šajā brīdī jāiesaistās lēmuma pieņemšanā, jo bērns ir pārāk uzbudināts, lai sajustu, ko grib. Viņam nepieciešama jūsu palīdzība un robeža.

Iepazīt savu bērnu caur “gribu”

Daudziem pieaugušajiem ir grūtības ļauties fantāzijām, jo savulaik šajā “es gribu” periodā viņiem pašiem pārāk sāpīgi un strauji ir griezts nost nereālais vai nesasniedzamais. Tagad, pieaugušā vecumā, cilvēki nespēj izprast, ko viņi grib un ko patiešām vajag.

Un otra galējība ir, ja nav liktas robežas, kur ir realitāte un kur fantāzija. Caur bērna “gribu” mums, pieaugušajiem, ir iespēja iepazīt viņa vēlmes un vērtības, kā arī tas palīdz bērnam veidot robežas un veicina pacietību, izturību, empātiju saskarsmē ar citiem cilvēkiem, citu vēlmēm un iespējām. Tāpēc būsim pacietīgi un iepazīsim mūsu bērnu “es gribu” pasauli, kas patiesībā ir pavisam normāls un svarīgs viņa attīstības posms, ko nedrīkst ignorēt un noliegt.


Populārākie raksti