Cukura diabēts ir nopietna vielmaiņas slimība, kas var skart gan suņus, gan kaķus. Slimības gadījumā organisms nespēj pietiekami ražot insulīnu vai arī šūnas uz to nereaģē, līdz ar to tiek traucēta glikozes uzņemšana un regulācija. Dzīvniekiem visbiežāk sastopams 1. vai 2. tipa diabēts. Pirmajā gadījumā insulīns vienkārši netiek ražots, bet otrajā – veidojas šūnu rezistence.
Primārie cēloņi
Galvenais riska faktors, it īpaši kaķiem, ir pārlieku daudz ogļhidrātu uzturā. Kaķiem, kas ir izteikti gaļēdāji, ogļhidrātu daudzumam barībā nevajadzētu pārsniegt 8 % no kopējā uzturvielu daudzuma. Diemžēl daudzās sausajās barībās, lai granulas turētos kopā, tiek izmantoti ogļhidrāti, piemēram, kviešu milti, kukurūza, sojas milti, rīsi un arī saldinātāji. Tie var provocēt insulīna pārprodukciju, kas ilgtermiņā noved pie cukura diabēta riska.
Otrs izplatīts iemesls ir liekais svars, ko ierosina pārlieku liels kaloriju daudzums. Visbiežāk to veicina zemas kvalitātes barība ar pārāk lielu ogļhidrātu saturu kombinācijā ar mazkustīgu dzīvesveidu. Tāpēc ļoti svarīgi ir ievērot barības ražotāja ieteiktās devas. Problēmas visbiežāk rodas pārbarošanas dēļ – nereti kaķim barība stāv trauciņā visu laiku un ir brīvi pieejama, kā rezultātā pārbarošana ir ļoti iespējama. Tas visbiežāk beidzas ar liekā svara un tauku izgulsnēšanos, mazkustīgumu, palēninātu vielmaiņu, kā rezultātā var attīstīties dažādas vielmaiņas slimības – urīnceļu problēmas, cukura diabēts un citas veselības komplikācijas.
Ģenētiskā predispozīcija
Noteiktām dzīvnieku šķirnēm ir paaugstināts risks saslimt ar cukura diabētu ģenētiskas noslieces dēļ. Kaķu vidū tādi ir burmas, meinkūni, siāmieši, krievu zilie kaķi un abesīnieši. Šo kaķu saimniekiem ir sevišķi svarīgi pievērst uzmanību barības sastāvam un nepieļaut dzīvnieka liekā svara rašanos. Arī bezšķirnes kaķi var slimot ar diabētu, un visbiežāk saslimšana attīstās no septiņu gadu vecuma.
No suņu šķirnēm biežāk uz cukura diabētu ir predisponēti šnauceri, takši, bīgli, zeltainie retrīveri un pūdeļi, tāpēc arī šo šķirņu pārstāvjiem ir īpaši svarīgs uzturs un tā kvalitāte.
Simptomi, kam jāpievērš uzmanība
Viens no pirmajiem simptomiem, kas var liecināt par diabētu, ir pastiprināta dzeršana un urinēšana jeb poliūrija un polidipsija. Dzīvnieks uzņem manāmi vairāk ūdens nekā ierasts, it īpaši pēc maltītēm. Vēl viens raksturīgs simptoms ir mazkustība un intereses zudums. Dzīvnieks vairs nevēlas rotaļāties, daudz gulšņā un neizrāda interesi par apkārt notiekošo. Apmatojums kļūst nespodrs, sausāks, var parādīties blaugznas. Dažreiz no mutes var nākt salkana vai specifiska smaka, ko izraisa ketonvielu uzkrāšanās organismā.
Diagnozes noteikšana
Ja parādās aizdomas par cukura diabētu, jākonsultējas ar veterinārārstu. Diagnoze balstās uz asins analīzēm, kurās nosaka glikozes līmeni ar glikometru, visbiežāk no auss skrimšļa. Diabēta gadījumā cukura līmenis asinīs parasti pārsniedz 20 mmol/l (norma – līdz 6 mmol/l). Papildus vērtē arī urīna analīzes – ja tajā konstatē glikozi, tas liecina par vielmaiņas traucējumiem.
Ārstēšana un ikdienas aprūpe
Dzīvniekam tiek nozīmētas insulīna injekcijas, kas jāveic divreiz dienā ar 12 stundu intervālu. Saimnieks tiek apmācīts mērīt glikozes līmeni un veikt injekcijas. Jāatceras, ka insulīnu drīkst injicēt tikai tad, ja dzīvnieks ir paēdis.
Dzīvot ar cukura diabētu
Cukura diabēts prasa disciplīnu, laika plānošanu un rūpīgu dzīvnieka veselības uzraudzību. Bez insulīna dzīvnieks dzīvo ar paaugstinātu cukura līmeni jeb hiperglikēmiju, kas var izraisīt nopietnas komplikācijas: nieru un aknu mazspēju, nedzīstošas brūces, krampjus un pat letālu iznākumu.
Diabēta remisijas
Kaķiem nereti novērojamas diabēta remisijas. Tas nozīmē, ka ar pareizu uzturu, samazinātu svaru un veselīgu diētu cukura līmenis stabilizējas un insulīna terapija vairs nav nepieciešama. Tāpēc ir svarīgi, lai saimnieks iemācītos pats uzraudzīt glikozes līmeni.
Dzīve ar cukura diabētu
Diabēts nav spriedums, bet gan stāvoklis, ar ko var dzīvot, ja ir atbilstoša aprūpe un zinošs saimnieks.
Attēla avots: freepik.com