Bieži vien bērnu strīdi ģimenē ir ļoti nogurdinoši un vecākiem izraisa pamatīgas galvassāpes. Kurā brīdī iejaukties vecākiem un kā palīdzēt tos atrisināt, stāsta “Rimi bērniem” labsajūtas eksperte, ārste psihoterapeite Laura Valaine.
Vecākiem būtu svarīgi apzināties, ka tas ir normāli, ka brāļi un māsas ģimenē strīdas. Viņi vēl mācās regulēt savas emocijas un risināt konfliktus. Tāpat arī viņi var piedzimt ar atšķirīgu raksturu, temperamentu, viņiem var būt atšķirīgas vajadzības, kā arī var nesakrist personību tipi, tie var būt savstarpēji konfliktējoši. Un tas šos strīdus var padarīt vēl grūtākus.
Visbiežākie strīdu iemesli:
- jaunākiem bērniem – strīdi par rotaļlietām: “Es paņēmu pirmais. Bet es arī tagad gribu ar to spēlēties”;
- lielākiem bērniem – strīdi par teritoriju vai kādām lietām: “Viņš bez klauvēšanas ienāca manā istabā” vai “Tagad ir mana kārta spēlēt datoru”.
Kurā brīdī iejaukties?
Vecākiem vajadzētu ļaut bērniem mācīties risināt strīdus pašiem un iejaukties tikai tajos brīžos, kad redz, ka bērni paši nevarēs šo konfliktu atrisināt.
Jāiesaistās tad, kad bērni sāk verbāli un fiziski aizskart viens otru – apsaukāties, sist, kost vai spert viens otram.
Tas norāda, ka bērni ir pamatīgi iekarsuši un viņiem būs grūti bez pieaugušā palīdzības pašiem apstāties un nomierināties. Tas, ko vecākiem nevajadzētu darīt:
- likt nomierināties un salabt;
- likt katram iet uz savu istabu.
Kā palīdzēt atrisināt konfliktu?
Mierīgs vecāks
Vecākam pašam jābūt mierīgam un, redzot bērnu konfliktu, nosvērtā balsī jāsaka: “Stop, šis paliek par traku!”.
Redzot mierīgu vecāku, bērns iemācās, ka konfliktu var atrisināt arī miermīlīgā veidā.
Ja vecākam neizdodas būt mierīgam, jāmēģina trīs reizes lēni ieelpot un izelpot un ar prātu mēģināt saprast, ka jānomierinās un jārāda bērniem piemērs.
Nošķirt fiziski un verbalizēt situāciju
Ja bērni jau ir sakāvušies un “viens otram matos”, tad nepieciešams arī fiziski atdalīt vienu no otra un katram ierādīt savu vietu istabā.
Pēc tam vecāks ar vārdiem var aprakstīt, kas te tikko notika.
“Es redzu, ka tu pirmais paņēmi mantu un negribi dot māsai. Es redzu, ka tu esi dusmīga, ka brālis tev negrib dot mantu.” Tas ir pats vienkāršākais variants, ko vecāks var izdarīt, un tas arī palīdzēs bērniem noņemt spriedzi, un viņi nevis sitīs viens otram, bet sāks runāt. Sāpe tiks apzināta, un tad jau runājot radušos situāciju var sākt risināt.
Laika limits
Ja konflikts ir par rotaļlietu, tad vecāks var piedāvāt laika limitu: “Tagad brālis paspēlēsies 10 minūtes un tad dos māsai paspēlēties 10 minūtes.” Var pat uzlikt taimeri, lai bērni redz, ka viss ir godīgi un cik laika katram atlicis.
Šādi bērni iemācās gan situācijas un emociju regulāciju, gan arī pagaidīt, kas ir svarīga prasme.
Šo metodi var sākt lietot aptuveni no piecu gadu vecuma, jaunākiem bērniem tas var būt par sarežģītu.
Godīgums un vienlīdzība
Risinot konfliktu, vecākiem jāizturas godīgi, taču jāņem vērā arī vecuma atšķirības, un tas ne vienmēr nozīmē, ka būs vienādi 50 % un 50 %. Piemēram, ja bērni (8 un 3 gadi) strīdas par vienu šokolādes batoniņu, tad to sadala nevis uz pusēm, bet proporcionāli bērnu vecumam un svaram – vienam lielāks gabaliņš, otram mazāks. Tāpat arī vecākajam bērnam būs lielāka kapacitāte pagaidīt nekā mazākajam bērnam. Un reizēm mazākā bērna vajadzības nāksies risināt pirmās, jo viņš tikai apgūst prasmi pagaidīt. Svarīgi, ka vecāki to arī paskaidro vecākajam bērnam un izrāda sapratni, ka tas tiešām nav viegli.
Ja lielāki bērni strīdas un kaujas
Strīda karstumā svarīgi ir palīdzēt verbalizēt sajūtas un pēc tam, kad emocijas ir norimušas un bērni ir nomierinājušies, var sākt runāt par to – “Kā tu teiktu – kas tikko jūsu starpā notika?”.
Vecāks var ierosināt katram pēc kārtas izstāstīt savu versiju. Un pēc tam pajautāt, ko otra puse par to domā. Tas māca arī ieklausīties vienam otrā.
Pēc tam var rosināt bērniem pašiem rast risinājumu – “Kā mums atrast kompromisu?”. Vecāks šajā situācijā ir kā mediators, viņš nevis iedod zivi, bet iemāca makšķerēt.
Ja bērni nepārtraukti strīdas
Reizēm ir dienas, kad šķiet, ka bērni strīdas visu laiku, tad vecākam jāmēģina saprast, kāpēc. Ar bērniem var pārrunāt: “Redzu, ka šodien jums ir īpaši bieži strīdi. Kas īsti notiek? Kā jūtaties?”. Var būt, ka kāds no bērniem ir pamodies neomā vai iepriekšējā dienā bijis kāds pasākums un bērniem ir nogurums, varbūt bērni nav bijuši ārā pastaigāties – iemesli spriedzei var būt dažādi, un vecākam jāmēģina saprast īsto.
Vai likt atvainoties un samīļoties?
Bieži vecākiem šķiet, ka ir labi mācīt bērnam atvainoties un samīļoties pēc strīda, taču to nevajadzētu uzspiest. Bērnam tas var raisīt riebumu un pretestību vēlāk dzīvē atvainoties un samīļoties. Ja brālis māsai ir iesitis, tad viņš ir dusmīgs un nikns, šādā stāvoklī viņš nevar atvainoties un samīļot viņu, tas ir pretrunā ar viņa emocijām. Tāpat arī bērni līdz apmēram piecu gadu vecumam nemaz īsti nesaprot, ko tas nozīmē – atvainoties. Viņi nesaprot patieso nozīmi, kādēļ tas ir vajadzīgs.
Apmēram piecu gadu vecumā bērnam aktualizējas vainas sajūta un kauns, viņš var pārdzīvot, ka otram kaut ko ir nodarījis.
Un tad šajā brīdī vecāks gan var bērnam rādīt virzienu, kā tikt laukā no šīs sliktās sajūtas – atvainojoties. Tāpat arī bērns mācās no tā, ko redz ģimenē – ja vecāki pēc strīda atvainojas viens otram vai ja vecāks atvainojas bērnam par to, ka dusmīgi runājis ar viņu, tad arī bērns dabīgi šo prasmi apgūst.
