Strīdi ir normāla romantisko attiecību sastāvdaļa. Taču – kā strīdus risināt veselīgi, lai tie neradītu bērnam traumatisku pieredzi? Par to vairāk stāsta “Rimi bērniem” labsajūtas eksperte, ārste psihoterapeite Laura Valaine.
Pirmām kārtām būtu svarīgi, lai bērns vairākumu vecāku strīdu nedzirdētu. Un lai tie, ko viņš dzirdētu, būtu cieņpilni, argumentēti un konstruktīvi.
Bērnam ir svarīgi redzēt, kā vecāki veselīgi strīdas un pēc tam salabst, lai viņš gūtu šo pieredzi, ko pēc tam izmantot savā pieaugušā dzīvē.
Ja bērns ir dzirdējis vecāku strīdu, kas ir bijis ārpus cieņpilnas komunikācijas pamatiem, būtu svarīgi bērnam atvainoties, ka viņam šis strīds bija jādzird.
Kā veselīgi strīdēties?
Cieņpilna strīda laikā būtu svarīgi ievērot šādus nosacījumus:
- paust savas sajūtas un vēlmes, kas slēpjas aiz dusmām un aizvainojuma;
- skaidri izstāstīt savas gaidas;
- uzklausīt otru pusi un vienoties par konflikta risinājumu.
Piemēram, “Mani aizvainoja tava rīcība, jo man rodas sajūta, ka tev nerūp, kā es jūtos. Man ir būtiski, ka, ja mēs esam par kaut ko vienojušies, tad tu to izdari. Es gribu lūgt, ja tu redzi, ka nevari paspēt vai izdarīt, lūdzu, laicīgi paziņo. Citādi es jūtos aizvainota, vīlusies un sāpināta”.
Tāpat vajadzētu izvairīties no personīgiem un vispārīgiem apvainojumiem, piemēram, “tu man nepatīc”, “tu man riebies”, jo šādi apgalvojumi visbiežāk ir nepatiesi, kā arī izraisa asu pretreakciju.
Pārsvarā jau partneriem nepatīk otra rīcība, nevis viņš pats kā indivīds. Tāpēc labāk būtu teikt “man nepatika tava rīcība”.
Un tad jau ar šo rīcību var strādāt tālāk un konfliktu risināt konstruktīvi, skaidro “Rimi bērniem” eksperte. Viegli to ir izstāstīt, bet dzīvē tas prasa lielu darbu un treniņus. Tas ir grūti, bet mēs augam, konfliktus risinot. Ja pārim tomēr nesanāk konstruktīvi risināt strīdus, tad var palīdzēt:
- grāmatas par pāru attiecībām;
- speciālista konsultācija.
Kad emocijas pārāk spēcīgas un nesanāk mierīgi...
Raugoties no smadzeņu darbības aspekta, strīda karstumā cilvēks atrodas afekta stāvoklī – emocijas reizēm ir tik spēcīgas, ka otru gribas ar vārdiem zemē iemīt un sāpināt. Šādā stāvoklī neviens strīdu nevar atrisināt konstruktīvi. Smadzenes ir pārpludinātas ar emocijām, un tas pat fizioloģiski nav iespējams, skaidro “Rimi bērniem” eksperte.
Tāpēc pārim jau laikus būtu jāsarunā, ka tas, kurš pirmais sajūt, ka strīds ir par traku, saka “stop!”, un tajā brīdī abiem jāpaņem pauze, lai nomierinātos.
Un tad jau pēc brītiņa, kad emocijas būs norimušas, pāris konfliktu tālāk varēs risināt konstruktīvā ceļā. Svarīgi ir arī neaizmirst par bērnu. Un tam, kurš pirmais no pāra ir nomierinājies, būtu jāaiziet pie bērna un jāaprunājas, lai bērns ar redzēto un dzirdēto nepaliktu viens pats trauksmē. Vecākiem būtu labi:
- atvainoties par to, ka bērnam šis strīds bija jādzird, ka tas noteikti bija nepatīkami, bet reizēm tā notiek;
- paskaidrot, ka vecāki dažreiz viens uz otru sadusmojas, bet viņi tiks ar to galā un viss būs kārtībā.
Ko strīdā nevajadzētu pieļaut?
Tas ir tikai dabiski, ja strīda laikā balss dusmās mainās – tā paliek stingrāka, pārliecinošāka un skaļāka. Taču strīdā nevajadzētu pieļaut bļaušanu, kliegšanu, lamāšanos, durvju ciršanu, fizisku vardarbību, lietu mešanu un plēšanu, draudus par šķiršanos vai pašnāvību. Ja vienu reizi šāds strīds ir gadījies, tad bērnam var atvainoties un ar viņu pārrunāt to, kas notika.
Bet, ja šādi strīdi ir regulāri, pārim ir nepieciešama speciālista palīdzība, jo bērnam šādi strīdi ir traumatiski.
Tāpat ir nepieciešama speciālista palīdzība, ja strīdi ir ikdienišķi un bērns tos regulāri redz un dzird. Varētu šķist, ka vecāku šķiršanās traumē bērnu, taču jāteic, ka šādi regulāri strīdi bērnu traumē daudz vairāk nekā cieņpilna šķiršanās, stāsta “Rimi bērniem” eksperte.
Ja vecākiem rūp bērna labklājība un ir mērķis saglabāt ģimeni, tad viņiem nopietni jādomā veidi, kā risināt konfliktus un kur meklēt palīdzību.
Tāpat strīda laikā un pēc tā nevajadzētu sodīt otru partneri ar klusēšanu – tā izpaužas kā otra partnera ignorēšana, nerunāšana. Arī šī ir viena no vardarbības formām, un attiecībās tā nav vēlama.
Kādas sekas bērnam rada vecāku nespēja veselīgi risināt konfliktus?
- Bērni kļūst nedroši, kā arī viņiem parādās koncentrēšanās grūtības un grūtības apvaldīt savus impulsus.
- Tiek negatīvi ietekmētas vecāka un bērna attiecības.
- Bērni iemācās sliktu konfliktu risināšas stratēģiju – kļūst agresīvi un naidīgi.
- Pusaudžu gados šiem bērniem ir biežāk sastopama depresija, trauksme un ēšanas traucējumi, kā arī atkarību raisošu vielu lietošana.
Kam vēl pievērst uzmanību?
- Nebūtu vēlams strīdēties par bērna audzināšanas jautājumiem viņa klātbūtnē, jo tad bērns sajutīsies vainīgs. Tas veicinās neadekvātu vainas izjūtu un trauksmi bērnam. Ja bērns šādu strīdu ir dzirdējis, tad vecākiem ir svarīgi atvainoties un pateikt, ka viņš nav vainīgs pie strīda.
- Svarīgi nelikt bērnu “pa vidu” un nelikt nostāties kāda vecāka pusē, neveidot bērnu kā starpnieku un “nekratīt” viņam sirdi par otru vecāku.
- Lai vieglāk izprastu, kā bērns varētu justies vecāku strīda laikā, var iedomāties sevi viņa vietā. Kā būt līdzās / dzirdēt / redzēt vecāku strīdu? Kā bērna ausīm izklausās vārdi, ko pieaugušie viens otram saka?
- “Mīļā miera labad” nestrīdēties un nerunāt par sarežģītām situācijām. Arī šī stratēģija nav laba, jo šādi bērns neiemācās pastāvēt par savām vajadzībām, viņam nav rīku, kā argumentēt, kā izprast, kā piekāpties, kā nospraust robežas.
- Svarīgi ir arī, kā strīdi tiek pabeigti. Vai vecāki viens otram atvainojas, samīļojas, sabučojas? Vai abi pēc tam ir atkal smaidīgi, labā omā? Ja gadījumā pēc tam kādam no vecākiem vajag ilgāk laiku, arī to bērnam būtu svarīgi pateikt.
- Ja bērns pēc strīda vēlas vecākus iepriecināt, tas nav labi. Tas nozīmē, ka viņš ir pārņēmis mierinātāja lomu un cenšas glābt vecākus, taču šāda loma nav adekvāta bērnam. Šādā situācijā ir jādomā, kā nomierināt bērnu un izrunāties.