Ko un kā bērnam stāstīt par Latvijas vēsturi?

Svētki • 12. Novembris, 2016
To vislabāk darīt, veidojot ģimenes ciltskoku! Ik gadu, kad tuvojas Latvijas dzimšanas diena, aktualizējas jautājums, vai, cik daudz un kādā veidā bērnam stāstīt par mūsu valsts sarežģīto vēsturi. Taču nav vajadzīga liela gudrība, lai paņemtu vēstures grāmatu un pārstāstītu faktus.

Sarežģītāk ir tos izstāstīt tā, lai bērns saprastu, ka Latvijas vēsture nav nekas tāls un svešs. Tas nav nekas tāds, kas noticis kaut kur ārpusē. Latvijas vēsture vienlaikus ir stāsts arī par katru no mums! Un tieši tas jāatceras, domājot – ko es varu bērnam pastāstīt par Latvijas dzimšanas dienu.

Stāsts par sevi

Vēstures apzināšanās nav pasākums, ko īstenot reizi gadā, apmeklējot svētku militāro parādi krastmalā. Tā veidojas no ikdienas sīkumiem, notikumiem, mūsu attieksmes pret lietām un notikumiem. Un vispirms no tā, cik daudz mēs zinām par savas ģimenes un dzimtas vēsturi. Vai jūs zināt, no kurienes cēlušies jūsu vecvecāki, vecvecvecāki? Kas viņi bijuši, ko darījuši? Par ko sapņojuši? Varbūt ir pienācis laiks papētīt dzimtas saknes. Sameklēt vecos albumus, izšķirstīt tos kopā ar vecmāmiņu un vectētiņu. Pajautāt viņiem par fotogrāfijās redzamajiem cilvēkiem, vietām, notikumiem. Būsiet pārsteigti, cik daudz iepriekš nedzirdēta tā var uzzināt! Svarīgi, lai tā nekļūst tikai par pieaugušo sarunu – ļaujiet piedalīties arī bērniem, stāstot un skaidrojot viņiem nesaprotamas lietas.

Dzimtas koka veidošana

Stāsti par senākiem laikiem un pirms gadu desmitiem dzīvojušu senču pieminēšana var rosināt vēlmi uzzīmēt dzimtas koku. Tas ir darbs, ko noteikti var uzticēt bērnam, palīdzot ar padomu. Sākumā sazīmējiet tuvākos radus – pašu ģimeni, vecvecākus, vecāku brāļus un māsas, brālēnus, māsīcas. Visus, ko varat pierakstīt bez īpaša darba ar dokumentiem. Vēlāk, kad interese ir radusies un nostiprinājusies, kopā varat vaicāt tuvākiem un tālākiem radiem foto, vēstules, dienasgrāmatas, mājas grāmatas, neaizmirstot pierakstīt atmiņu stāstus – tie lieliski papildinās ģimenes vēstures arhīvu.

Senču atstātās vēstules un dienasgrāmatas

Vēstules un atmiņu pieraksti ir nenovērtējama bagātība, ko izmantot ne tikai kā informācijas avotu, bet arī kā ierosmi sarunām ar bērnu. Mēģinot skaidrot dokumentos atklātos faktus, radīsies iespēja runāt arī par plašāku kontekstu – kāda bija dzīve pirms daudziem desmitiem gadu. Svarīgi, ka vecvecāku, vecvecvecāku minētās lietas ir iespējams apskatīt dažādos muzejos – Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā, Kara muzejā, pilsētu muzejos. Tādējādi bērnam var parādīt, ka tieši mūsu senču piedzīvotais ir veidojis Latvijas vēsturi.

Īpaši notikumi Latvijas vēsturē

Tieši tā – savas dzimtas sakņu apzināšanās palīdzēs izprast Latvijas sarežģītās vēstures notikumus. Iespējams, vecvectētiņš piedalījies Brīvības cīņās. Varbūt vecvecmāmiņa ar ģimeni pirms teju simts gadiem devusies bēgļu gaitās. Pavisam senākos laikos, kad priekšteči bija jauns un laimīgs pāris, viņi varētu būt izpirkuši mājas no vācu baroniem. Vēl kāds piedalījies vietējā kolhoza dibināšanā vai bijis mežabrālis. Konkrēti stāsti vēstures kartē ne tikai bērnam, bet arī mums, vecākiem, ļauj saprast un izprast vēstures dažādību. Reālie stāsti ļauj apjaust, ka Latvijas vēsture nav kaut kas ārpusē, bet tas, kas ir veidojis mūs, mūsu pašreizējo ģimeni.

Ceļojums atmiņās

Noteikti visa ģimene kopā esat apmeklējuši Latvijas tapšanas vēsturē zīmīgas vietas – nolikuši ziedus pie Brīvības pieminekļa, devušies uz Nacionālo teātri, bijuši Cēsu kaujas vietās, Tīreļpurvā un Nāves salā, viesojušies vietējā muzejā, kas apkopo laikmeta liecības. Taču – vai esat aizbraukuši apskatīt vietu, kur dzimusi un augusi vecvecmāmiņa? Skolu, kurā mācījies vecvectētiņš, vietu, kur viņš gājis bojā vai slēpies mežā? Vai esat bērnam parādījuši lauku ceļu, pa kuru paši gājāt uz skolu, un pastāstījuši, ka lielais akmens pie mājas durvīm stāv jau vairākus gadsimtus, savukārt lielo mežu stādījuši vecvectētiņa vecāki?

Būsiet jau sapratuši, ka nav viena pareizā padoma, ko un kā stāstīt bērnam par Latvijas vēsturi. Svarīgi ir to darīt caur sevi – caur savām emocijām un savu izpratni. Tāpat nav jābaidās no faktiem un neviennozīmīgi vērtējamiem notikumiem, jo tie mūs ir veidojuši, tie ir ietekmējuši tālākos notikumus un katrs atsevišķi ir devis savu ieguldījumu Latvijas kopējā vēsturē.


Populārākie raksti