Bērna negatīvās emocijas – kuras tās ir un ko ar tām iesākt

Dusmas, bēdas, greizsirdību un citas emocijas, kuras mums ne visai patīk piedzīvot, mēdzam dēvēt par negatīvajām emocijām. Taču “Rimi Bērniem” attiecību un labsajūtas eksperte, psiholoģe Iveta Aunīte norāda – negatīvu emociju nav, taču ir tādas, kuras izturēt ir grūti gan vecākiem, gan arī pašiem bērniem.
 

Parasti šīs grūti izturamās emocijas ir bēdas, dusmas, skumjas, vilšanās, bailes, riebums, greizsirdība. Bērna dzīvē visbiežāk no šīm dominē dusmas, bailes un bēdas. Ko darīt ar šīm bērna emocijām, stāsta speciāliste.

Emocijas ir jāpauž

Atļauja paust savas emocijas, tostarp tās, kuras saucam par negatīvām, ir viena no piecām pozitīvas audzināšanas atļaujām, kas ir pamats bērna veselīgai psihoemocionālai attīstībai, uzsver psiholoģe Iveta Aunīte. Pozitīvās audzināšanas atļaujas ir:

  • tu drīksti būt atšķirīgs;
  • tu drīksti teikt nē;
  • tu drīksti gribēt vēl;
  • tu drīksti kļūdīties;
  • tu drīksti paust arī negatīvas emocijas.

“Ieaudzinot bērniem to, ka ir atļauts paust negatīvas emocijas, mēs ne tikai mācām viņiem emocionālo inteliģenci, bet arī pasargājam no stresa un izdegšanas nākotnē. Palīdzam vieglāk pārdzīvot tos dzīves brīžus, kad nav tikai jautri un priecīgi, un rādām, ka dzīve nav tikai prieki un laime. Mēs viņus norūdām un sagatavojam labākai nākotnei,” uzskata speciāliste.

Atpazīt un nosaukt vārdā

“Viss, ko mēs neapzināmies, mūs kontrolē, taču, ja mēs sev atzīstam un apzināmies – esmu dusmīgs, nobijies, vīlies –, tad ar šo sajūtu var sākt kaut ko darīt. Piemēram, ja es baidos no suņiem un to apzinos, es varu izplānot, ko darīt, lai mazinātu šīs bailes, – varbūt paciemoties pie kaimiņiem, kuriem ir mazs sunītis, un var izrādīties, ka tas nav tik traki,” stāsta Iveta Aunīte.

Apmēram no četru gadu vecuma ar bērnu jau var diezgan labi sarunāties par to, kā jūtamies un kādas emocijas mūs pārņem katrā dzīves situācijā. Iepriekš arī to var darīt, pavisam īsi nosaucot emociju, taču agrākā vecumā bērna izpratne par to nebūs vēl tik skaidra. Pieaugušajiem ir ļoti svarīgi ar savu piemēru bērniem rādīt, ka dzīvē ir dažādas emocijas un nav tikai bezgalīgi prieki. Vecākiem vajadzētu arī bērniem to stāstīt – es nedusmojos tāpēc, ka tu izlēji pienu, bet tāpēc, ka suns pastaigā bija nepaklausīgs, tāpēc man tagad būs jātīra drēbes.

Bērniem ir tendence vecāku emocijas saistīt ar sevi un izjust par tām vainu, taču, ja vecāki paskaidro, ka dusmu avots nav bērns, tas viņu atbrīvo no nevajadzīgas vainas izjūtas.

Tāpat tas bērnam rāda brīnišķīgu piemēru – vecāki arī reizēm ir dusmīgi, bet nekas briesmīgs no tā nenotiek, tas ir dabiski. Tādā veidā bērns macās. Arī vecākiem nav jāslēpj savas bēdas un asaras no bērna. “Par laimi, mēs dzīvojam gadsimtā, kad visas emocijas ir atļauts paust arī zēniem un arī viņi drīkst raudāt!”

Dusmoties drīkst, bet sist – nē

Tomēr reizēm negatīvas emocijas tiek izpaustas neadekvāti. Dusmoties drīkst, drīkst just visas savas emocijas, tikai ir jākontrolē izpausmes veids, kādā tās tiek parādītas. “Emocijas ir atļautas, nav labu vai sliktu emociju, bet svarīga ir uzvedība, kā mēs dusmojamies, bēdājamies un reizēm arī priecājamies. Vecākiem ir jāseko, lai aiz pārlieku lieliem priekiem vai dusmām bērns nenodara pāri kādam citam,” atgādina speciāliste.

Svarīgi!

  1. Nekad bērnu nemieriniet, piedāvājot apēst kaut ko garšīgu.
  2. Nefilmējiet bērnu, kad viņš ir dusmīgs, bēdīgs vai citu spēcīgu emociju varā, – tas bērnam var gan būt pazemojoši, gan radīt apdraudējuma sajūtu, ka viņu var parādīt kādam citam.
  3. Par emociju bērnu nekad nedrīkst sodīt! Sekām būtu jābūt par bērna uzvedību, nevis emocijām.

Kauns un vaina – nevēlamas emocijas

Kauna un vainas sajūta ir emocijas, kas nav dabiskas, bet gan iemācītas. Pieaugušajiem ir jāseko līdzi tam, ko viņi domā un runā, lai nekauninātu un nevainotu bērnu. Īpaši bērnu nevajag kaunināt citu cilvēku klātbūtnē, tad kaunam vēl klāt nāk pazemojums. Kauns un vaina – šīs divas emocijas atstāj dziļas pēdas cilvēka emocionālajā pasaulē un ir grūti dziedināmas, jo rada pazeminātu pašvērtējumu. Bērnībā tas var novest pie tā, ka bērns zaudē ticību saviem spēkiem, un pie sajūtas, ka vecāki viņu mīl. “Ja bērns regulāri izjūt kaunu un vainu, bērns izdara secinājumu par sevi, ka viņš ir slikts. Šai situācijai nākamais ķēdes posms ir bērna sajūta, ka viņu nemīl. Taču veselīgai bērna psihoemocionālajai attīstībai ir ļoti svarīgi just beznosacījuma mīlestību,” stāsta Iveta Aunīte.

Kā palīdzēt bērnam spēcīgu emociju brīdī

  • Runāt par emocijām – nosaukt tās vārdā un mācīt bērnu tās apzināties. Emocijas nevajag slāpēt, tās vajag izdzīvot. Ir vērts noskaidrot, par ko bērns varētu būt dusmīgs – vai tāpēc, ka māsa sagāza uzcelto māju, vai tāpēc, ka mamma no rīta atvadoties neiedeva buču. Tas ļaus izvairīties no līdzīgām situācijām nākotnē.
  • Mācīt bērnu izpaust emocijas adekvāti, piemēram, spilvenu kaujas ir labs veids, kā izreaģēt dusmas fiziski.
  • Arī raudāšana ir labs veids, kā izpaust emocijas. Reizēm vecāki baidās no bērnu asarām, taču raudāšana dziedina un palīdz atbrīvoties no negatīvām emocijām.
  • Būt līdzās bērnam – paņemt viņu klēpī, samīļot, uzklausīt, ja mazais ir bēdīgs. Parasti maziem bērniem ir grūti pašiem apstāties raudāt, dusmoties, tāpēc ir labi, ja blakus ir kāds mierīgs pieaugušais, kas palīdz tikt galā ar emocijām.
  • Spēcīgu emociju laikā labāk koncentrēties uz situācijas risinājumu, nevis uz iemeslu, kas ir izsaucis šīs emocijas.
  • Pieaugušajiem pašiem savu emociju varā jākontrolē gan sava uzvedība, gan valoda – prasīt no bērna to, ko pieaugušie neprot demonstrēt, nav godīgi.
Izglītība

15. Oktobris, 2021


Lasi vairāk