Bērna pirmie soļi uz patstāvību. Kas par to jāzina vecākiem?

Vai ļaut bērnam pašam griezt sieru ar asu nazi; kad ir droši viņam uzticēt dzīvokļa atslēgas; vai sākumskolēnu var vienu laist uz veikalu? Cik vecāku un bērnu, tik jautājumu par to, kad tad īsti bērns ir gatavs paša spēkiem paveikt to vai citu lietu. “Rimi Bērniem” emocionālās labsajūtas un attiecību eksperte, psiholoģe Iveta Aunīte teic, ka bērna patstāvības iemaņas lielā mērā ir atkarīgas no mūsu, pieaugušo, rīcības.
 

Apbruņojies ar pacietību un laiku

Par bērna patstāvību varam sākt domāt jau tad, kad mazais cilvēks sāk izrādīt pirmās iniciatīvas kaut ko paveikt pats. Pirmie šādi vēstneši var parādīties pat līdz trīs gadu vecumam, bet pavisam aktuāli kļūs aptuveni trīs gadu vecumā, kad sākas slavenais pats/pati periods. Iveta Aunīte uzsver, ka ir ļoti svarīgi vecākiem ņemt vērā šo vecumposma attīstības iezīmi un apbruņoties ar pacietību, jo bērnam ir jāļauj darīt lietas. “Parasti problēma ir tāda, ka šajā vecumposmā vēlēšanās darīt pašiem ir milzīga, bet varēšana vēl ļoti niecīga, un vecākiem pietrūkst pacietības. Arī pats bērns dusmojas, ka viņam nesanāk, tāpēc šī darīšana var izvērsties ļoti emocionāla,” brīdina psiholoģe un vēlreiz uzsver – šis nudien ir laiks, kad vecākiem jāapbruņojas ar mieru un pacietību.

Kā to izdarīt?

  • Ieplāno vairāk laika, pošoties uz bērnudārzu vai kur citur, jo mazais gribēs ģērbties pats.
  • Ja bērns, piemēram, grib pats kaut ko putot, kult, tad ar vienu roku pieturi mikseri, taču ļauj viņam to darīt.
  • Kad iznesat atkritumu tvertni, daļu atkritumu ieliec mazākā maisiņā, lai bērnam ir pa spēkam to nest pašam.

Atceries!

No vienas vienīgas darīšanas reizes bērns neapgūs nepieciešamās iemaņas un būs vajadzīga otrā, trešā un varbūt pat desmitā vai divdesmitā reize, kad viņš veiks vienu un to pašu darbiņu, līdz spēs to izdarīt tā, kā šķietami vajadzētu. Turklāt tas nav tikai prasmju, bet arī pašvērtējuma jautājums.

Jo vairāk bērns piedzīvos epizodes – man izdevās, man sanāca –, jo augstāka būs viņa pašapziņa.

Otrā iespēja – 5 gadi

“Ja kādu iemeslu dēļ vecāki palaiduši garām šo pats/pati periodu, tad nākamais vecumposms ir pieci gadi, kad kā pozitīvs jaunveidojums bērnam attīstās iniciatīva,” atklāj Iveta Aunīte un piebilst, ka piecgadnieki ne tikai vēlas darboties, bet arī viegli iemācās lietas, jo, piemēram, pirkstu veiklība ir attīstīta, gan spēlējoties ar lego klučiem, gan veidojot darbiņus no plastilīna u. tml. “Tāpēc darbošanās virtuvē atšķirībā no trīsgadnieka ir ne tikai ar vēlmi, bet arī ar pieredzi un prasmi. Skaidrs, ka arī rezultāti ir labāki, taču joprojām tās ir tikai pirmās iemaņas, kas bieži vien, pēc vecāku domām, nav tik labas, lai iegūtu, mūsuprāt, ideālo rezultātu,” teic psiholoģe un uzsver – ir ne tikai jāļauj darboties bērnam, bet arī nevajag viņu kritizēt, rāt un aizrādīt, kur nu vēl pateikt: “Paej malā, es pati izdarīšu!” Iveta Aunīte brīdina – regulāri apslāpējot bērnā iniciatīvu darīt, pastāv risks, ka mēs to iznīcināsim pavisam. “Un tad brīnāmies, ka tas pats bērns, kurš piecu gadu vecumā, piemēram, tik ļoti gribēja iznest miskasti, pēc pāris gadiem vairs nav pierunājams to izdarīt. Tāpēc šo iniciatīvas periodu vajag izmantot, jo, apslāpējot to, lielākam bērnam būs ļoti grūti atkal atjaunot vēlmi darīt,” atgādina speciāliste.

Atceries!

Izturēts eksāmens sava bērna piecgadnieka posmā nozīmē, ka vēlāk mājās būs labs palīgs. Ja vecāki ir pacietīgi, ļauj mazajam darboties, uzteic viņu par to, ka ir izdevies kāds darbiņš, tad bērnam šī vēlēšanās darboties būs pastāvīga un palielināsies. Savukārt neļaujot darboties tāpēc, ka paši protam labāk un ātrāk, vai arī kauninot, rājot vai vainojot bērnu par to, ka viņam uzreiz neizdodas tas rezultāts, ko sagaidām, viņam zudīs šī iniciatīva un var pat attīstīties iemācītā bezpalīdzība. Tas nozīmē, ka bērns, pat nepamēģinot darīt, saka – man nesanāk, es neprotu.

Pēdējā iespēja – 9 gadi

Ja nokavēts minētais trīs un piecu gadu vecumposma periods, bērna patstāvības jautājumam var pievērsties arī apmēram deviņu gadu vecumā. Tas ir laiks, kad bērnam gan uzvedībā, gan kā vērtība dzīvē sāk parādīties atbildība. “Šajā vecumposmā bērns pamazām sāk pāriet no konkrētās domāšanas uz abstrakto. Viņš jau sāk novērtēt, ka istabu sakārtot liek nevis viņa “stulbie” vecāki, bet tas ir kārtības vai higiēnas jautājums un ir vajadzīgs viņam pašam. Tāpat šajā vecumā viņš jau pats darbojas virtuvē, bez vecāku palīdzības izmantojot dažādas virtuves iekārtas u. tml., jo bērns sāk saprast lietu kārtību un likumsakarības – ja ir neuzmanīgs, tad kaut kas var piedegt utt. Viņš vairs nesaskata tikai vecāku kontroli, bet daudzas lietas saprot pats, un ar viņu var jau sarunāt noteikumus,” atklāj Iveta Aunīte.

Speciāliste norāda, ka 13 gadi jau ir vecums, kad bērnam jābūt attīstītām pašapkalpošanās prasmēm, lai vajadzības gadījumā spētu izdzīvot bez pieaugušo palīdzības, aprūpes.

“Tas nenozīmē, ka pārstājam rūpēties par savu pusaudzi, taču viņš ir dzīvei sagatavots. Viņam ir dažādas iemaņas, prasmes, pieredze, zināšanas. Un viņš zina, kur un kā meklēt informāciju, ja grib paplašināt šīs zināšanas. Piemēram, kur meklēt pankūku vai zupas recepti,” teic psiholoģe.

Atceries!

Negaidi no bērna par daudz! Novērtē viņa spējas, ko savā vecumā bērns tiešām spēj izdarīt. Un noteikti nedari viņa vietā to, ko bērns var paveikt pats.

Pirmie soļi – vienmēr kopā

Kad laist bērnu vienu pašu uz skolu? Kad atstāt mājās vienu? Vai ļaut savam sākumskolēnam vienam iet uz tuvējo veikalu? Ir virkne jautājumu, kas mūs kā vecākus kādā brīdī var nodarbināt tā, ka ne aizmigt vakarā. Bet bērns uzstājīgi grib, piemēram, ceļu uz skolu mērot viens pats. Ko darīt? Kad ir īstais laiks tik lielai patstāvībai?

Iveta Aunīte uzsver – drošība vienmēr ir pirmajā vietā: “Vecākiem ir jāpazīst savs bērns, lai pieņemtu lēmumu, kad tad būs tā reize, lai viņam uzticētu dzīvokļa atslēgas un citas nozīmīgas lietas.” Viņa norāda, ka nav viena konkrēta vecumposma, jo “katrs bērns ir atšķirīgs, un tikai vecāki zinās, sajutīs īsto brīdi, kad sākt uzticēt viņam tik atbildīgu lietu kā, piemēram, došanos uz skolu vienam”.

Taču bērnu nevar tā vienkārši vienā dienā ņemt un palaist, lai nu tik iet pats.

Pirmie soļi jāsper kopā. Kā saka psiholoģe, sākumā rādām, kas un kā veicams, tad vairākkārt darām to kopā un tikai pēc tam atkāpjamies, ļaujot bērnam pašam to paveikt. “Tas attiecas uz jebko, ko viņam mācām saistībā ar patstāvību,” sarunas beigās saka Iveta Aunīte.

Izglītība

25. Novembris, 2021


Lasi vairāk