Kāds ir ģimenes kopā būšanas minimums? Tas jāzina katram vecākam!

“Bērniem ļoti ir nepieciešams laiks, ko mamma un tētis viņiem velta nedalīti,” stāsta emocionālās labsajūtas un attiecību eksperte Iveta Aunīte. Kāds ir kopā būšanas minimums un kādēļ tas ir tik svarīgs, skaidrojam šajā rakstā.

Ģimenes tradīcijas

Kopā pavadītā laika obligātais minimums
“Jo vairāk vecāki iegulda savu laiku un enerģiju rotaļās ar atvasēm, jo mīlētāki bērni jūtas. Īpaši tas attiecas uz bērniem līdz 12 gadu vecumam. Vēlāk situācija pamazām mainās – bērnam palielinās nepieciešamība pēc vienaudžu kompānijas, pieaugušie kā autoritātes pamazām zaudē savu lomu. Ja ģimenē ir vairāki bērni, katram no viņiem ir vajadzīgs tikai viņam veltītais laiks. Tāpat vajadzīgs laiks visiem kopā un pārim atsevišķi,” skaidro Rimi bērniem eksperte Iveta Aunīte. Viņa pauž, ka minimālais laiks, ko nedalīti ik dienu pavadīt kopā ar bērnu, ir 15-20 minūtes. Tātad, ja ģimenē ir divi bērni, piemēram, mamma pavada 20 minūtes ar vienu bērnu, 20 minūtes ar otru. Tad tikpat laika vajadzētu pavadīt visai ģimenei kopā. Kad bērni devušies pie miera, kopīgais laiks ir nepieciešams arī vecākiem. “Kad šo principu izstāstu vecākiem, viņi bieži vien brīnās – vai tiešām tik strikti. Nē, tas, protams, nenozīmē, ka jāslēdz hronometrs vai arī jāaprobežojas tikai ar 20 minūtēm. Šis ir stāsts par NEDALĪTU uzmanību, kas REGULĀRI tiek veltīta KATRAM bērnam,” uzsver speciāliste.

Ja ģimenē ir vairāki bērni, katram no viņiem ir vajadzīgs tikai viņam veltītais laiks. Tāpat vajadzīgs laiks visiem kopā un pārim atsevišķi.

Ko darīt, esot kopā ar bērnu?
Uz šo jautājumu vislabāk var atbildēt katrs vecāks, jo pazīst savu bērnu un zina, kas viņam vislabāk patīk. Vienam patīk galda spēles, citam zīmēšana, citam dejošana mūzikas pavadībā vai dziedāšana līdzi pazīstamām dziesmām. Bērniem līdz aptuveni 3 gadu vecumam patiks bumbas ripināšana, klucīšu piramīdu veidošana, paslēpšanās zem palaga, lielo kluču montēšana. Lielākiem bērniem prieku sagādās konstruktori ar sīkākām detaļām, spēlēšanās ar lellēm, mašīnām. Piecu līdz septiņu gadu vecumā – lomu spēles un sižetu veidošana, dažādas galda spēles. Visos vecumos – āra aktivitātes, pikošanās, vizināšanās ar ragaviņām, sniegavīru velšana.
Lielai daļai bērnu patīk vienkārši dauzīšanās. Vecākiem jāatceras, ka šis process ir ne mazāk attīstošs kā intelektuālās nodarbes! Patiesībā kustību aktivitāte bērnam ir pat vairāk nepieciešama kā intelektuālas nodarbes, ko vecāki steidz bērniem piedāvāt, domājot, ka var kaut ko palaist garām. “Nokavēt var tad, ja bērni nebūs izdauzījušies un izspēlējušies,” stāsta speciāliste, uzsverot ārā iešanas nozīmi jebkurā gadalaikā. “Ja vecākam šķiet, ka ārā iešanai nav piemēroti laika apstākļi, tomēr ir jāsaņemas, jāsaģērbjas un jāiet ar bērnu ārā. Jo iziešana ārā ir ne tikai norūdīšanās, bet arī kopā būšana, kustību aktivitāte un enerģijas izlādēšana.”

Kopā pavadītais laiks – ieguldījums šī brīža attiecībās
Nedalītas uzmanības veltīšana bērnam nav tikai izklaide. “Īstermiņā tā ir rotaļa, ilgtermiņā tās ir attiecības. Katru dienu, esot kopā ar saviem bērniem un pavadot kopā ar viņiem laiku, mēs viens par otru uzzinām jaunas lietas, iepazīstam viens otru, veidojam uzticēšanos. Bērni zina, ka mēs esam viņiem ne tikai rotaļu biedri, bet arī draugi. Mamma un tētis ir pirmie cilvēki, kam viņi var uzticēties. Bērni zina, ka netiks atraidīti. Uzmanība ir būtisks pašapziņas veidotājs,” stāsta speciāliste. Ar bērniem, kuriem pietiek vecāku uzmanības, ir vieglāk sadarboties, viņi no pieaugušā mēdz mazāk prasīt uzmanību destruktīvā formā.

Lielai daļai bērnu patīk vienkārši dauzīšanās. Vecākiem jāatceras, ka šis process ir ne mazāk attīstošs kā intelektuālās nodarbes!

Kopā pavadītais laiks – ieguldījums bērna nākotnē
Ja bērnam mazotnē hroniski pietrūkst vecāku nedalītas uzmanības, psihoemocionāli jūtīgiem bērniem var parādīties enurēze, var palielināties raudulīgums, var kļūt pastiprināti nervozs. Aktīvākiem bērniem var parādīties agresivitāte, negatīvas izmaiņas uzvedībā, trauksme. Bērns, kuram pietrūkst vecāku uzmanības, to mēģinās piesaistīt neakceptējamā veidā, darīs blēņas, lai beidzot vecāks viņam pievērstos, pat, ja tā ir bāršanās.
Bērns, kurš savā bērnībā nebūs pietiekami saņēmis vecāku uzmanību, dzīvē var veidot divus galējus modeļus – vai nu rīkoties līdzīgi saviem vecākiem un audzinot bērnus, neveltot viņiem pietiekami daudz laika, vai arī tieši otrādi – hiperaprūpēt jeb pāraprūpēt savus bērnus, tādējādi cenšoties kompensēt trūkumu savā bērnībā.

Ģimenes tradīcijas

Četri dienas brīži, kad bērniem vecāki ir ļoti vajadzīgi:
1. Mierīga rīta nodrošināšana. Lai bērnam vakarā būtu sajūta, ka diena ir izdevusies, viņam ļoti svarīgs ir mierīgs rīts. Tas nozīmē, ka vecākiem dažkārt var nākties celties agrāk, lai izpaliktu nepatīkami mirkļi, kas bieži rodas steigas un laika trūkuma dēļ.
2. Sagaidīšana mājās. Tas vairāk attiecas uz skolas vecuma bērniem, īpaši tad, ja kāds no vecākiem, biežāk mamma, dzīvo pa māju ar jaunāko brāli vai māsu. Tā vietā, lai pabrīnītos, “ko jūs šodien tik ātri”, mammai vajadzētu sacīt – “es priecājos, ka esi mājās”. Vecākajam bērnam, aizejot savās dienas gaitās, atmiņā paliek aina, kā mamma paliek ar mazo, un fantāzijās viņš iztēlojas, kā mamma visu dienu mīļo un auklē jaunāko mazulīti. Un viņam arī gribas justies, ka kāds pēc viņa ir ilgojies un gaidījis.
3. Vismaz viena kopīga ēdienreize visai ģimenei. Tai ir jābūt bez televizora fonā, bez telefona katram pie sava šķīvja, bez pārtrauktām sarunām un nepatīkamām tēmām.
4. Gulētiešanas rituāls. Tas sevī ietver pasakas priekšā lasīšanu, miega dziesmas nodziedāšanu vai, piemēram, sirsnīgu sarunu.

Ja nu nesanāk?
Rakstā runāts par salīdzinoši ideālu modeli, bet tas nenozīmē, ja kādā ģimenē netiek izpildīts kāds no punktiem, ir noticis kaut kas neatgriezeniski slikts. Arī bērnam jāmācās saprast, ka ir dažādas situācijas un var būt dienas, kad neviens no vecākiem nepaspēlēsies ar bērnu. Tāpat ir skaidrs, ka iepriekš minētos principus regulāri ievērot ir grūti, jo vecāki patiešām mēdz būt noguruši. Tāpat teorētiski ir viegli runāt par laika atrašanu un tā prasmīgāku plānošanu visnotaļ noslogotā vecāka dzīvē, taču šodienas darba vide prasa strādāt ļoti daudz. Reālais laiks, kad daudzas ģimenes beidzot satiekas mājās, ir ap astoņiem vai pat deviņiem vakarā. Tad ir jāgatavo vakariņas un jau drīz bērniem jādodas gulēt.
Ir vecāki, kuriem darba dienās neizdodas atlicināt laiku kopīgai laika pavadīšanai ar bērnu, taču viņi to cenšas kompensēt brīvdienās. “Šis nav labākais modelis, jo mazam bērnam sāta sajūta kopā būšanai ir jāiedod katru dienu, taču ir apsveicami, ka vecākiem vispār rūp šis jautājums,” teic speciāliste. “Apkopojot iepriekš sacīto, skaidrs ir viens - bērna vajadzību pēc uzmanības nedrīkst ignorēt. Tajā brīdī, kad bērns ir piedzimis, jāsaprot, ka vecāku dzīve būtiski izmainās. Bērni ar ienākšanu mūsu dzīves sistēmā nopietni pārkārto dienas kārtību un prioritātes.”

Foto: Shutterstock

Izglītība

03. Februāris, 2017


Lasi vairāk