Mamm, es ne-mā-ku!

“Es nezinu”, “man nesanāk”... Ir tik daudz “ne”, kas patiesībā nemaz nav īsti. Kā saka “Rimi Bērniem” emocionālās labsajūtas un attiecību eksperte, psiholoģe Iveta Aunīte, visas šīs nevarēšanas ir iemācītas, un bērns tās apgūst mūsu, pieaugušo, vainas dēļ.
 

Psiholoģe uzsver, ka nevarēšana sākas jau bērnudārza vecumā un tai pat ir pavisam oficiāls termins – tēlotā bezpalīdzība. “Kājas tai aug bērnībā, un te pieaugušajiem – gan vecākiem, gan pedagogiem – jāatvadās no ilūzijas, ka tad, kad bērns paaugsies, tas pāries un viņš visu varēs. Tā nebūs. No šīs nevarēšanas nevar izaugt, jo tās ir iemācītas lietas, tāpēc to sauc par iemācīto jeb tēloto bezpalīdzību,” atklāj Iveta Aunīte un iezīmē divus scenārijus, kuru dēļ bērns sāk kaut ko nevarēt.

Divas pretējas situācijas, taču rezultāts abām ir vienāds – mamm, es ne-mā-ku!

  • Scenārijs Nr. 1 – pāraprūpe!

Pāraprūpēti, pārkontrolēti, izlutināti bērni, kuriem vecāki neļauj darīt pašiem lietas vai nu tāpēc, ka neuzticas, vai uzskata, ka bērns netiks galā, un uzreiz steidzas viņam palīgā. Šādi bērns iemācās, ka vajag tikai parādīt mazāko nevarēšanu un pieaugušais uzreiz palīdzēs vai pat izdarīs viņa vietā. Piemēram, bērns negribīgi vāc savas mantas, un vecāki, nespēdami sagaidīt, kad viņš to paveiks, savāc tās viņa vietā. Vai arī, ja bērns nekārtīgi sakārto savu gultu, vecāki tā vietā, lai palūgtu to izdarīt vēlreiz un kārtīgi, paši to paveic. “Nevietā palīdzot, mēs bērnus pieradinām, kā būt nevarīgam, nespējīgam, jo bērna skatījumā ir panākts brīnišķīgs rezultāts: mēs ne tikai atmetam ar roku un liekam viņu mierā jeb, kā saka pusaudži, atšujamies, bet arī izdarām visu viņa vietā,” norāda Iveta Aunīte un piebilst, ka iemācītās, tēlotās bezpalīdzības galējā izpausme var būt pat slimošana.

Tas nozīmē, ka slimošanas laikā bērnam nav visu laiku pieejami gadžeti, nav iespējas skatīties animācijas filmas, spēlēt video spēles, vecvecāki uzreiz nebrauc ciemos ar dāvanām un vecāki neizdabā katrai bērna kaprīzei

“Ja bērnam ir pieredze, ka tad, kad mazliet iesāpas kakls, galva vai vēders, viņam uzreiz ir bonusi – nav jāiet uz bērnudārzu, var nerakstīt kontroldarbu –, viņš var sākt šo slimošanu izmantot kā izvairīšanos no kaut kā, kas vai nu nepatīk, vai rada satraukumu, bailes. Piemēram, ja ir bail no sliktas atzīmes kontroldarbā,” stāsta psiholoģe. Viņa uzsver – ja negribam savus bērnus pieradināt pie slimošanas, mums tā jāpadara nepatīkama. Tas nozīmē, ka slimošanas laikā bērnam nav visu laiku pieejami gadžeti, nav iespējas skatīties animācijas filmas, spēlēt video spēles, vecvecāki uzreiz nebrauc ciemos ar dāvanām un vecāki neizdabā katrai bērna kaprīzei. “Jo pat zāles tagad ir ar apelsīnu un zemeņu garšu. Īsts kūrorts. Un mēs pat nedomājot parādām bērniem, ka īstenībā slimot ir forši,” brīdina Iveta Aunīte, atgādinot, ka bērnam tā var nostiprināties šī sliktā kaite – ja es kaut ko negribu darīt, man vienkārši ir slikti jājūtas, un es tikšu atbrīvots no tā.

  • Scenārijs Nr. 2 – pārkritizēšana!

Mēs no sava bērna vai nu pārlieku daudz gaidām un ceram, ka viņš varēs izdarīt savam vecumam neatbilstošas lietas, vai arī, kad bērns iesāk kaut ko darīt, mums pietrūkst pacietības sagaidīt, līdz viņam sanāk tā, kā mēs gribam. Piemēram, bērns ar lielu entuziasmu grib mums palīdzēt un pēc pusdienām noslaucīt galdu, bet mēs nevaram izturēt, ja tur palikusi kāda drupačiņa vai pēdas no lupatiņas. Tā vietā, lai mazliet paciestos un dotu bērnam laiku apgūt šīs iemaņas, parādot, kā tas darāms, mēs sakām kaut ko no sērijas: “Ai, nu dod man! Es izdarīšu”.

Vai sākam viņu kritizēt: “Nu paskaties, kas tā slauka? Re, te palika drupatiņas.”

“Šajā ziņā ļoti jutīgs vecums ir apmēram pieci gadi, kad bērnam veidojas iniciatīva, viņš ļoti grib palīdzēt. Ja mēs viņu visu laiku kritizējam, rājam, kad kaut kas nav izdevies, mēs savu bērnu nevis motivējam, bet tieši otrādi – demotivējam. Mazinām viņam “es varu”, “man sanāk”, “man izdodas” sajūtu, līdz ar to bērnam veidojas zems pašvērtējums un viņš izdara secinājumus, ka nav vērts censties, jo tāpat neko nevar izdarīt mums pa prātam. Mēs visu laiku esam neapmierināti, gaidām kaut ko vairāk, labāk. Un bērns padodas,” atklāj speciāliste.

Ko darīt ar bērna “Mamm, es ne-mā-ku”?

“Pirmais, kas mums, vecākiem un skolotājiem, jāsaprot – kāds ir bērns? Vai mēs viņu esam pārkritizējuši vai pārlutinājuši,” saka Iveta Aunīte. Kad ir tikts skaidrībā ar šo, atkal ir divi scenāriji.

  • Ja bērns ir pārlutināts

Turpmāk neko vairs nedarām bērna vietā, par ko ir skaidri zināms, ka to viņš var izdarīt pats. “Un lēnītēm šo viņa varēšanu palielinām, dodot izpildīt kādu uzdevumu un priecājoties par to, ko viņam izdodas paveikt. Bet pats galvenais – nepieņemt atbildi “es nezinu”. Ja bērns tā saka, vajag pajautāt – ko tu darītu, ja manis nebūtu? Un iedrošināt viņu fantazēt. Lai bērns izdomā, kas un kā, jo nav pareizas vai nepareizas atbildes,” norāda psiholoģe. Viņa piebilst, ka kļūdaina atbilde ir labāka nekā pateikts “es nezinu”.

Galvenais ir pieradināt bērnu, ka viņam vairs neizdosies “tikt vaļā no mums”. Piemēram, ja viņš grib iet ārā, bet ir dots uzdevums nomazgāt traukus, tad ir jāpaliek pie tā, nevis jāizdara bērna vietā, lai tikai viņš ātrāk tiek ārā. Speciāliste gan uzsver, ka darbiem ir jābūt izpildāmiem, atbilstošiem bērna vecumam.

Turpmāk neko vairs nedarām bērna vietā, par ko ir skaidri zināms, ka to viņš var izdarīt pats.

“Arī runājot par skolēniem, vienmēr aktuāls ir jautājums – palīdzēt vai nepalīdzēt mājasdarbos. Palīdzēt, ja bērns ir vismaz vienu risinājumu centies rast pats. Vai nu iesācis domrakstu, vai mēģinājis risināt matemātikas uzdevumu. Galvenais, lai bērns būtu izdarījis tik, cik viņš var, un tikai tad palīdzam viņam,” iesaka Iveta Aunīte un atgādina – nevajag rāt bērnu, ja viņš izdarījis kaut ko kļūdaini: “Ļoti bieži viņi baidās no mūsu reakcijām – dusmām, iespējamām sankcijām –, taču bērna katra iniciatīva ir apsveicama.”

  • Ja bērns ir pārkritizēts

Ja mēs savu bērnu vai savus audzēkņus esam pārkritizējuši, ar savu attieksmi visu laiku demonstrējuši, ka viņiem nekas nesanāk, un visu laiku gaidījuši kaut ko vairāk, augstāk, tālāk, tad mums, pieaugušajiem, savas prasības ir jāsamazina līdz nullei un jāsāk deleģēt mazus uzdevumus, kurus bērns var izpildīt. Savukārt, kad dotais uzdevums ir paveikts, bērns ir jāslavē, jo viņam nepieciešama pozitīva atgriezeniskā saite. “Tādā veidā mēs viņu motivējam spert nākamo soli. Jo sajūta “o, man sanāk” ļoti ceļ pašvērtējumu. Mazās uzvaras motivē spert nākamo soli,” atgādina psiholoģe. Viņa iesaka izteikt atzinību arī publiski.

Piemēram, ja bērns nomazgājis traukus, tad paldies vajadzētu pateikt tā, lai dzird visa ģimene.

Vai par skaisti noskaitītu dzejoli vai nodziedātu dziesmu pateikt komplimentu visas bērnudārza grupas vai klases priekšā. Vai sarunā ar vecākiem paslavēt bērnu tā, lai viņš arī to dzird. “Tas ļoti palīdz bērnam, un “es nemāku, es nezinu” kļūs arvien retāks, līdz izzudīs pavisam,” uzsver Iveta Aunīte.

Izglītība

08. Oktobris, 2021


Lasi vairāk