Meitenes nedusmojas, un puiši neraud. Vai tiešām?

“Nepūcējies! Kā tu tāda dusmīga atradīsi vīru?” vai “”Esi vīrs, saņemies un neraudi!” – cik gan bieži joprojām varam dzirdēt, ka vecāki, vecvecāki vai tantes parkā ko tādu saka bērniem. Šie ir tipiski dzimumu stereotipi, kas joprojām ir daļa no mūsu sociālās vides un kultūras.
 

Kas ir dzimumu lomu stereotipi, kāpēc tie ir sastopami vēl aizvien mūsu sabiedrībā un kā labāk tos aizstāt, audzinot bērnus, stāsta “Rimi Bērniem” attiecību eksperte, ārste-rezidente psihoterapijā Laura Valaine.

Kas ir dzimumu stereotipi

Visbiežāk dzimumu stereotipi ir saistīti ar emocijām – kādu nepatīkamo emociju izslēgšanu. Tipiskākie dzimumu stereotipi ir:

  • meitenes nedusmojas – tātad tiek apspiestas agresīvās jūtas, to skaitā dusmas;
  • puiši neraud un nebaidās – tiek apslāpētas bēdas, skumjas un bailes.

Kāpēc tādi stereotipi ir radušies

Ņemot vērā evolūciju un lomu sadalījumu agrākos laikos, ir saglabājušies uzskati, ka meitenes nedrīkst izrādīt agresīvas jūtas, taču tās ir “atļautas” vīriešiem. Sieviete var būt smaidīga, priecīga, laimīga, mīloša, bēdīga, skumja, jo šādas jūtas ir nepieciešamas, lai parūpētos par bērniem, vīru un vidi, kas gadiem bija galvenā sieviešu loma. Savukārt vīriešiem ir atļauts just agresiju, jo tā palīdz apgādāt ģimeni un nodrošināt sociālo statusu. Tas savukārt ir pretrunā ar tādām emocijām kā bailes, bēdas un skumjas.

Mūsdienu realitāte nav balstīta uz tik striktiem lomu sadalījumiem, bet stereotipi nemainās tik ātri kā dzīvesveids.

Lai it kā cīnītos ar šiem stereotipiem, ir valstis, kur piekopj dzimumneitrālo audzināšanas stilu – bērni netiek “šķiroti” pēc dzimuma, dzimums netiek uzsvērts, visi drīkst visu darīt un just. No vienas puses, tas ir vērtīgi, jo bērns netiek apkarināts ar birkām, kas viņu var ierobežot. Tomēr, no otras puses, tas bērnam neiedod dzimumidentitāti, kas ir svarīga daļa no mūsu kopējās identitātes. Smadzeņu darbība, hormonālā un reproduktīvā sistēma sievietēm un vīriešiem atšķiras, tāpēc tomēr ir svarīgi veidot bērnā izpratni, kuram dzimumam un kāpēc viņš pieder.

Atdalīt emociju no cilvēka būtības

“Rūpējoties par bērna emocionālo labsajūtu, ir svarīgi atdalīt emocijas no uzvedības un dzimuma vai pazīmēm, kas raksturo cilvēku. Ja tu esi skumjš, tā nav vājība, tā ir emocija. Ja mēs meitenēm atņemam agresiju, bet zēniem skumjas un bailes, mēs paveram iespēju vai nu uzvedības, vai garastāvokļa traucējumiem,” situāciju ieskicē Laura Valaine.

Fizioloģiski visas emocijas rodas visiem cilvēkiem, bet problēma sākas tad, kad stereotipus savieno ar emocijām.

Ikdienā redzams, ka ne visi cilvēki dažādās situācijās spēj reaģēt adekvāti un bieži vien emocijas vai nu neizrāda, vai arī ir grūtības tās kontrolēt. Nereti cilvēki saista savu identitāti arī ar to, kā viņi izjūt emocijas, sakot: “Es jau tāda emocionāla” vai “Esmu īsts vecis, nebaidos ne no kā”. Cilvēka izjūtu pašam par sevi veido vairākas komponentes, piemēram, temperaments – iedzimts raksturlielums, kas raksturo mūsu nervu sistēmas darbību un kas dzīves laikā nemainās. Arī sociālā vide (ģimene, draugi, bērnudārzs/skola, sabiedrība) un katra cilvēka individuālā pieredze ietekmē viņa redzējumu gan par sevi, gan par citiem.

Kāpēc pieaugušie lieto šos stereotipus

Kā jau minēts, stereotipi sabiedrībā iesakņojušies spēcīgi un tie nespēj mainīties tik ātri, kā mainās vide. Tāpat iespējams, ka pieaugušie šos stereotipus lieto vairāku iemeslu dēļ:

  • nezina, kā reaģēt uz bērna emociju izpausmēm, nezina, ko teikt, tāpēc pasaka to, kas nāk prātā, ko ir dzirdējuši paši;
  • pieaugušais vēlas bērnu “izraut” no konkrētā emocionālā stāvokļa, tāpēc cenšas šādi to pārtraukt, mainīt bērna uzvedību;
  • var gadīties, ka pieaugušie jūtas dusmīgi vai bezspēcīgi bērna uzvedības priekšā;
  • bieži pieaugušie šādi reaģē, ja viņiem pašiem ir kauns par bērna uzvedību, tāpēc viņi cenšas kaunināt bērnu, lai pašiem ir vieglāk izturēt situāciju.

Jā, bieži vien gadās, ka bērns pēc tāda komentāra arī maina savu uzvedību, jo viņš sajūtas kaunpilns un slikts. “Šādās situācijās bērna uzvedība tiek mainīta caur kaunu. Šādi komentāri – “Nedusmojies, neuzvedies kā puika” vai “Nečīksti kā meitene, esi vīrs!” – bērnam liek par normālu izjūtu justies slikti,” teic speciāliste.

Atceries!

Īpaši svarīgi fiksēt un nepraktizēt šos ar dzimumu saistītos stereotipus ir bērna 3–6 gadu vecumā. Tas ir vecums, kad izteikti veidojas dzimumidentitāte un bērnam ir īpaši svarīgi saprast, kas ir tas, kas viņu definē kā meiteni vai zēnu.

Kā labāk?

Pieaugušajiem būtu vērts apzināties, ka emocijas visi izjūt vienādi – neatkarīgi no dzimuma. Ja kādas emocijas tiek izslēgtas, var izaugt pieaugušais, kas neprot adekvāti reaģēt dažādās situācijās: sieviete, kas apslāpē dusmas, un vīrietis, kas nespēj izrādīt bēdas. Tāpēc vecākiem būtu vērts pievērst uzmanību bērnu emocijām un runāt par tām. “Piemēram, ja vecāki ar meitu ir devušies uz parku un viņa ļoti grib kāpt kokā, bet viņai ir īsi svārciņi, nevajadzētu meitu kaunināt par šo vēlmi un norādīt, ka kokos rāpjas tikai puikas. Vecāki var atbalstīt meitu viņas emocijās, sakot, ka saprot, ka viņa ir dusmīga, ka šoreiz kāpt kopā nesanāks, jo viņai nav piemērota apģērba, bet nākamreiz viņi paņems līdzi šortus, lai meitene var kārtīgi izkāpelēties pa kokiem,” situāciju ieskicē speciāliste. Vai arī bērnam, kas ir noskumis, mierīgi teikt: “Es redzu, ka tu esi noskumis par kādu lietu. Ko mēs varam darīt lietas labā?” Tas palīdzēs bērnam apzināties un sajust savas emocijas un sniegs viņam atbalstu. Ar šādu attieksmi mēs dodam bērnam iespēju vēlāk pašam veiksmīgāk tikt galā ar dažādām situācijām.

Ja šos stereotipus lieto citi, nevis vecāki

“Esmu novērojusi, ka mūsdienu jaunie vecāki ir jau atvērtāki un šos biežāk izplatītos stereotipus vairs tik bieži nelieto,” stāsta Laura Valaine. Taču viņa atzīst, ka to nereti dara vecākā paaudze. Kā rīkoties, ja bērnam stereotipiskus komentārus pauž vecvecāki, citi radinieki vai kundze parkā?

Labākais un galvenais šādās situācijās būtu sniegt bērnam atbalstu – viss ir labi, tu vari raudāt, tu vari būt dusmīga, tas nav nekas slikts!

Taču, ja tas ir tuvs pieaugušais, kas regulāri komentē bērna uzvedību, būtu vērts mierīgi ar viņu aprunāties, ka vecāki bērna audzināšanai ir izvēlējušies citu modeli. Ja tas ir garāmgājējs parkā, tad galvenais būtu sniegt bērnam atbalstu – tavas izjūtas ir normālas, tu vari tā justies! “Mēs nevarēsim tik ātri izskaust šādus stereotipus no sabiedrības, taču bērnam mēs varam atbildēt, ka cilvēkiem ir dažādi viedokļi un uzskati un mums ne vienmēr tiem ir jāpiekrīt. Var iedrošināt bērnu – ja tu nezini, kā rīkoties, pajautā mammai vai tētim!” rosina Laura Valaine.

Izglītība

26. Janvāris, 2022


Lasi vairāk

Good to know

Information on the 30-day lowest selling price for non-perishable goods listed in the booklet is available at the point of sale (at the price tag of the product).