Trīs iemesli, kas izraisa pārlieku lielu emocionalitāti bērnos

Katram ir gadījies redzēt savu bērnu raudam vai kā citādi emocionāli reaģējam brīžos, kad kaut kas neizdodas vai viņš vienkārši ir noguris. Tas viss pieder pie lietas, taču – ko darīt, ja bērns ir pārlieku emocionāls? “Rimi Bērniem” emocionālās labsajūtas un attiecību eksperte, psiholoģe Iveta Aunīte teic – vispirms ir jānoskaidro šīs pāremocionalitātes iemesls.
 

Ir tikai normāli, ja mazam bērnam uznāk raudiens par to, ka paša spēkiem pēc vairākkārtējiem mēģinājumiem neizdodas, piemēram, aiztaisīt rāvējslēdzēju jakai, vai kad nogurums pēc bērnudārzā vai skolā pavadītas dienas ir tik liels, ka pat mazākais sīkums sakrīt uz nerviem. Gluži tāpat kā mums, pieaugušajiem, vai ne? Taču nepavisam nav lāgā, ja bērna emocionalitāte ir sakāpināta visu laiku un katra tā sauktā nepareizā situācija beidzas ar emociju vētru – kāds var būt raudulīgs, cits pat agresīvs, vēl kāds var būt tā kā apvainojies, tā kā noskumis visu laiku u. tml. Lai kādas būtu pārlieku lielās emocionalitātes izpausmes, kā saka Iveta Aunīte, tam pamatā ir kāds no trim galvenajiem cēloņiem.

1. cēlonis – bērns ir jūtīgs pēc sava emocionālā tipa

Šajā gadījumā nav daudz iespēju kaut ko mainīt. “Emocionālais tips, līdzīgi kā temperaments, ir iedzimts, un ar tādu cilvēks nodzīvo visu mūžu,” saka psiholoģe. Skaidrs, ka dzīves laikā cilvēks nobružājas un uzaudzē kaut kādas bruņas, bet tik un tā viņa emocionalitāte liks par sevi manīt. Ne velti daudzi pat pieaugušā vecumā ir viegli aizkustināmi un raud, lasot grāmatu vai skatoties filmu, vai apraudas, kad draugi viņiem dzimšanas dienā dzied “Sveiks, lai dzīvo...”. Tas piedien jūtīgam emocionālajam tipam.

Ko darīt vecākiem?

Noteikti atbalstīt savu bērnu, sakot – “es tevi saprotu”, nevis noliegt viņa pārdzīvojumu vai mēģināt pārslēgt viņa uzmanību uz kaut ko citu. Piemēram, ja bērns raud par to, ka šodien uz bērnudārzu nebija atnākusi draudzene, nevajag teikt, ka bija taču citas draudzenes, nav par ko raudāt.

“Pēc sava emocionālā tipa jūtīgs bērns savā pārdzīvojumā jūtas vientuļš,” saka Iveta Aunīte. “Ja vēl viņš ir nesaprasts, nesadzirdēts, tas šo vientulību tikai padziļina. Tāpēc jūtīgam, emocionālam bērnam ir jāļauj izraudāties. Tas ir dziedinoši. No asarām nevajag baidīties, jo daba neko neiedod vienkārši tāpat – asaru dziedzeri ir gan puikām, gan meitenēm, un tas nozīmē, ka jāraud ir abiem dzimumiem.”

Iveta Aunīte atgādina zināmu patiesību – nereti pārāk emocionāls bērns patiesībā ir stāsts par pieaugušo. Sakārtojot pašiem savu emocionālo pasauli, tiek sakārtotas arī bērna emocijas.

Vēl šādiem bērniem palīdz līdzīgas pieredzes stāsti, kurus viņiem ļoti patīk klausīties. Var lasīt pasakas par šo tēmu, izdomāt stāstus vai dalīties savā pieredzē, atmiņās no savas bērnības. Iveta Aunīte gan brīdina – ar saviem stāstiem jābūt ļoti uzmanīgiem, lai “mēs nenoliegtu bērna pārdzīvojumu, to pārtrumpojot ar savu pieredzi”. Sliktais piemērs: “Nuuu, tev tikai draudzene neatnāca uz bērnudārzu, iedomājies, kā man bija...” Un seko mūsu it kā smagākais stāsts. Tā nedari! Pieredzes stāsta uzdevums nav pārtrumpot bērna piedzīvoto, jo tad viņš jutīsies nesaprasts. Šis stāsts ir vajadzīgs, lai atbalstītu savu bērnu, lai viņš saņemtu informāciju, ka viņa lielajai, gudrajai mammai vai gudrajam tētim arī tā ir bijis.

2. cēlonis – izlutināts bērns

Jā, arī tas ir itin biežs cēlonis tam, lai bērns dažādās situācijās reaģētu pārlieku emocionāli. Tikko notiek kaut kas ne tā, kā viņš grib, emocijas iet pa gaisu. Turklāt izlutināti bērni ļoti bieži arī raud. “Tādā gadījumā tas būs stāsts par uzvedības korekciju, nevis par emocionālu inteliģenci. Ir jāmāca bērnam būt mazāk egoistiskam, būt līdzjūtīgam, empātiskam,” norāda speciāliste.

Ko darīt vecākiem?

Psiholoģe iesaka ņemt talkā dažādas atbilstoša satura filmas. Īpaši par dzīvniekiem, kur skatāmi daudz empātisku momentu, ko pārrunāt ar bērnu.

Iveta Aunīte arī mudina laiku pa laikam sagādāt situācijas, kas trenē bērna pacietību. Piemēram, kaut ko nenopērkot, ko viņš prasa, vai nopērkot tikai vienu lietu, nevis visu, ko bērns grib. “Tā mēs mācām robežas. Ja tas netiek darīts un ar robežu ievērošanu ir problēmas, turklāt bērns vēl iemācās, ka ar raudāšanu, dusmām vai lūpas uzmešanu vienmēr panāk savu, tad ir lieki gaidīt, ka viņš iemācīsies vadīt savas emocijas. Viņam nav iemesla to darīt, ja šāda rīcība beidzas ar kārotās konfektes vai cita našķa iegūšanu. Mēs paši ar savu nespēju noturēt robežas palielinām bērna emocionalitāti,” brīdina speciāliste.

3. cēlonis – emocionalitātes iemesls nav skaidrs

Šādos gadījumos ieteicams meklēt speciālistu palīdzību. Proti, ja bērns bez iemesla ir raudulīgs un/vai mēdz būt arī agresivitātes epizodes – tiek mestas mantas pa gaisu, kādam sists –, vai bērns ir ļoti bēdīgs, vai emocionālu izpausmju laikā parādās arī tiks, nagu graušana, miega traucējumi, bieži nakts murgi vai kas cits, tad var neizdoties tikt galā tikai pašu spēkiem.

Ko darīt vecākiem?

“Šādos gadījumos nevajadzētu vilcināties, jo, saņemot palīdzību laikus, ieguvēji būs visi – gan bērns, gan pieaugušie,” iedrošina Iveta Aunīte. Kādam palīdzēt spēs psihologs, citam neirologs, vēl kādam psihiatrs vai logopēds, jo spēcīgas emocionālas izpausmes bērnam var būt arī tāpēc, ka viņu nesaprot, kad viņš kaut ko stāsta. “Atrisinot logopēdiskus jautājumus, mainās arī bērna uzvedība,” teic psiholoģe. Viņa piebilst, ka nevajag baidīties arī no psihiatra apmeklējuma: “Neviens netiek speciāli sazāļots, kā mēdz uzskatīt. Šodien medicīnā visās jomās ir sperti milzīgi attīstības soļi, un – jo agrāk tiek meklēta palīdzība, jo vieglāk iespējams risināt problēmu. Vienalga, vai tas ir uzvedības, emocionālās inteliģences vai nervu darbības jautājums, laicīgi sniegta palīdzība nomierinās vecākus. Un bieži, ja vecāki ir mierīgi, tāds būs arī bērns.”

Iveta Aunīte atgādina zināmu patiesību – nereti pārāk emocionāls bērns patiesībā ir stāsts par pieaugušo. Sakārtojot pašiem savu emocionālo pasauli, tiek sakārtotas arī bērna emocijas.

Izglītība

17. Novembris, 2021


Lasi vairāk