Uzvedības problēmas bērnam – kad jāsāk domāt par speciālista iesaistīšanu

Bērnam paaugoties, nereti pienāk brīdis, kad vecākus pārsteidz atvases uzvedība – mazais kļuvis agresīvs, kauslīgs un galīgi nelīdzinās tam mazajam mīlulim, kas pirms pāris gadiem priecēja vecākus ar smaidu. Vai bērns ir nepareizi audzināts?

Kas ir tās uzvedības problēmas, ar kurām dažādos bērna vecumos visbiežāk sastopas vecāki, un kuras no tām būtu vēlams risināt ar speciālista palīdzību, stāsta Rimi Bērniem emocionālās labsajūtas un attiecību eksperte Iveta Aunīte.

Vecākiem, domājot par bērna uzvedību, ir jāatceras, ka līdz gadam bērna uzvedības izpausmes parasti ir jautājums, par ko konsultējas ar pediatru, taču mēdz gadīties, ka jau 1,5 vai 2 gadu vecumā vecāki vēršas pēc palīdzības pie psihologa. Jāpatur prātā, ka ne vienmēr konsultācija pie psihologa ir ar mērķi risināt problēmas, tāpēc no tās nevajadzētu baidīties vai gaidīt kaut ko negatīvu. Arvien biežāk ģimenes izvēlas konsultāciju pie psihologa psihohigiēnas nolūkā. Profesionāls speciālists noteikti nekauninās vai nevainos pieaugušos par neizdarību vai nezināšanu, bet gan atbalstīs, palīdzēs meklēt labākos risinājumus un iedrošinās.

1,5–2 gadi
Pati izplatītākā uzvedības problēma bērniem šajā vecumā ir košana, sišana vai pliķēšana ģimenes locekļiem vai vienaudžiem bērnudārzā, vai mājdzīvniekiem. Lai atturētu mazuli no šādas uzvedības, ir būtiski nekost un nesist pretī. Ja bērns kož, ir svarīgi viņam stingri teikt un ieturēt pārliecību, ka šāda uzvedība nav pieļaujama. Ja sit, vislabākais būtu apņemt bērna plaukstu un ar to veikt paijāšanas kustības, mācot nevis sists, bet samīļot. Vecākiem, pamanot šādas bērna darbības, nevajadzētu uztraukties, ka ģimenē aug sadists – mazais vēl tikai mācās, un vecākiem būtu vērts iemācīt, kā samīļot un izturēties pret citiem.

Ir pieļaujams, ja vecāki nāk pie speciālista ar skatu nākotnē, ar mērķi būt gataviem kādām situācijām


3–4 gadi
Šis ir vecums, kad jau biežāk parādās situācijas, kuru risināšanai tiek piesaistīti speciālisti. Bērnam jau kļūst skaidrs robežu jautājums, un tās mazajam ir ļoti nepieciešamas. Šajā vecumā bērns izdzīvo trīsgadnieka krīzi, kas var izpausties arī kā sišana, nejauku vārdu lietošana, negatīvisms, apsaukāšanās, dumpinieciskums. Ja šādas izpausmes bērnam ir ļoti izteiktas un vecāki nezina, kā reaģēt, tas ir lielisks brīdis, kad vecākiem ar atvasi aiziet pie speciālista, jo speciālists varēs ieteikt piemērotākās uzvedības korekcijas metodes. Arī šajā vecumā par bērna ne vienmēr jauko uzvedību vecākiem nav jāsatraucas, jo joprojām nekas nav nokavēts – neviens bērns pats no sevis nezina ne noteikumus, ne robežas un visi bērni pasaulē tās pārkāpj.

4–5 gadi
Ja līdz šim vecumam nav izkoriģēts jautājums par robežām, bērnam var turpināties robežu pārbaudīšana. Raksturīga iezīme bērniem šajā vecumā ir svešu mantu ņemšana, ko pieaugušie kādreiz kļūdaini interpretē kā zagšanu, uztraucoties, ka mazais aug par zagli. Patiesībā šī lieta ir viegli koriģējama, jo tas ir jautājums par robežām jeb visbiežāk – bērnam trūkst informācijas par lietu piederību. Bērnam ir jāmāca, ka katra lieta kādam pieder un kas ir jēdzieni “mans”, “tavs”, “mūsu”. Ir jāmāca, ka to, kas nepieder pašam, bez atļaujas nedrīkst ņemt. Tāpat jāmāca, ka tas, ka bērns palūdz kādu mantu, nenozīmē, ka otram uzreiz bez ierunām tā ir jādod. Piederības mācīšanai ir dažādi profilaktiskie pasākumi, piemēram, mācīt, ka katram ir sava zobu birste, dvielis, mīļmantiņa vai, piemēram, ka svešas somas – arī mammas un tēta, un citu ģimenes locekļu – aiztikt un pārskatīt nedrīkst.

Sešu septiņu gadu vecumā kā izteikta iezīme parādās arī meli, taču vecākiem ir jāspēj nošķirt melus no fantāzijas un iztēles stāstiem, kas savukārt ir ļoti vēlami bērna attīstībā


5–6 gadi
Piecu sešu gadu vecumā raksturīgi, ka bērnu uzvedībā parādās biežāka agresivitāte. Tas var būt saistīts gan ar to, ko bērni redz ekrānos un pēc tam vēlas atdarināt, gan ar jaunāko brāļu vai māsu ienākšanu ģimenē. Tāpat tas ir vecumposms, kad šāda uzvedība bērniem parādās dabiski un kļūst acīm redzamāka – bērniem pieaugot, pieaug arī viņu spēks, un agresivitāte var kļūt pamanāmāka.

6–7 gadi
Viena no izplatītām iezīmēm šajā vecumā ir, ka bērnam parādās grūtības zaudēt spēlēs. No vienas puses, bērna attīstībai rotaļu pasaule ir nepieciešama, taču šajā vecumā ir ļoti grūti pieņemt zaudējumu. Vecākiem nevajadzētu padarīt bērniem spēli vieglāku un piekāpties, lai mazais uzvarētu, bet tieši otrādi – bērnam ir jāļauj zaudēt. Bērns savā zaudējumā ir jāatbalsta, jāmāca apsveikt uzvarētāju. Grūtības zaudēt var ilgt apmēram kādu gadu.

Sešu septiņu gadu vecumā kā izteikta iezīme parādās arī meli, taču vecākiem ir jāspēj nošķirt melus no fantāzijas un iztēles stāstiem, kas savukārt ir ļoti vēlami bērna attīstībā. Visbiežāk bērni vecākiem melo, jo vai nu baidās no soda, vai nevēlas sarūgtināt pieaugušos. Ja vecāki iemācās adekvāti reaģēt uz patiesību, tas bērnus iedrošina teikt patiesību.

7–10 gadi
Ja šajā vecumā izslēdz grūtības ar mācīšanos, šis ir posms, kas tiek uzskatīts par latento periodu – parasti tajā neparādās nekādas jaunas problemātiskas iezīmes. Ja kāds no iepriekšējo vecumposmu sarežģījumiem nav atrisināts, tas var izpausties intensīvākā veidā – piemēram, ja agresivitāte nav izkoriģēta sešu septiņu gadu vecumā, tā var izteikti parādīties sākumskolas klasēs. Varētu teikt, ka šajā vecumā var izlīst pedagoģiskās neizdarības sekas.

Ir svarīgi, lai pacientam ar speciālistu veidotos labs kontakts


Situācijas, kad būtu jāvēršas pie speciālista
Mūsdienās vēršanās pie psihologa kļūst arvien ierastāka. Noteikti nevajadzētu kautrēties par psihologa apmeklējumu, taču ir vērts to apdomāt šādās ar bērna uzvedību saistītās situācijās:

  • ja neatkarīgi no bērna vecuma vecāku mēģinājumi koriģēt viņa uzvedību cieš neveiksmi;
  • ja vecāki nezina, ko darīt, viņiem trūkst informācijas;
  • ja informācijas šķiet par daudz, tā ir pretrunīga un vecāki ir apjukuši, kā labāk rīkoties;
  • ja ir novērojamas problēmas ar ierīču lietošanu – ja bērnā tas rada trauksmainību, lielas dusmas vai parādās melošana par ierīču lietošanu;
  • ja ir atkārtotas sūdzības no citiem vecākiem vai pedagogiem par bērna uzvedību. Ir vērts ieklausīties, ja sūdzības ir atkārtotas, tās nāk ne tikai no viena, bet vairākiem vecākiem vai skolotājiem. Šādā situācijā ir vērts pavērot, kāda ir bērna uzvedība mājās un ģimenes lokā;
  • profilaktiskos nolūkos – ir pieļaujams, ja vecāki nāk pie speciālista ar skatu nākotnē, ar mērķi būt gataviem kādām situācijām. Tāpat ir vērts atnākt uz konsultāciju, lai saņemtu apliecinājumu – ar bērna uzvedību un mūsu kā vecāku audzināšanas metodēm viss ir kārtībā.


Kā izvēlēties speciālistu
Lai vecāki būtu droši par izraudzīto speciālistu, ieteikums būtu pārbaudīt, vai speciālists ir reģistrēts psihologu reģistrā. Tur var meklēt arī speciālistu pēc tā darbības jomām. Ieteicams arī meklēt atsauksmes – vai nu internetā, vai palūgt draugiem un paziņām –, taču ar atsauksmēm ir jābūt uzmanīgiem – reizēm tās var būt maldinošas. Lai sadarbība ar speciālistu būtu veiksmīga, ir svarīgi, lai pacientam ar speciālistu veidotos labs kontakts. Pirms pirmās vizītes būtu lietderīgi noskaidrot, vai jautājums, ar kuru ģimene vēlas doties pie speciālista, ir izvēlētā speciālista darbības lauks.

Izglītība

25. Novembris, 2020


Lasi vairāk