Vai bērnam tiešām vajag rotaļu ieročus?

Kad pagalmā ar koka gabaliem vai rotaļu ieročiem rokās skraida kaimiņu puikas un spēlē kariņu, tas šķiet pašsaprotami. Taču, tiklīdz interesi par pistolēm vai zobeniem izrāda paša bērns, vecāki mēdz sarauties – vai tiešām viņam to vajag?

“Vajag gan,” saka “Rimi bērniem” labsajūtas eksperte, ārste psihoterapeite Laura Valaine. Bērna acīm ieroču izmantošana vai, piemēram, aviokatastrofa nav tas pats, kas pieaugušo uztverē. “Viņiem tā ir gluži tāda pati izklaide kā spēlēšanās ar rotaļu mašīnām vai lellēm.

Protams, ja vien bērns nav piedzīvojis vai bijis liecinieks kādai katastrofai vai vardarbībai, kad izmantoti ieroči,” norāda speciāliste un uzsver, ka tādā gadījumā šāda spēlēšanās var būt nepatīkamā notikuma “pārstrādāšana”.

Tomēr arī tad nedrīkst bērnam aizliegt izspēlēt situāciju, kuru viņš uzsācis, jo “to apturēt būtu kā pārtraukt sarunu pusvārdā, kad esat emocionāli intensīvas sarunas vidū”.

Atbalsti, lai bērnam nav jāslēpjas

Un tomēr – vai pirkt bērnam pistoles, zobenus un ļaut spēlēt “bandītus” vai “kariņus”?

Psihoterapeite norāda, ka gadījumos, kad bērni spēlē, pēc pieaugušo domām, agresīvas spēles, bet to laikā neviens necieš, satraukumam nav pamata. Īpaši, ja ikdienā uzvedība ir atbilstoša videi un ar bērnu visu iespējams sarunāt, viņam tikai šķiet jautri kaut kad paspēlēt slikto tēlu. “Vēlme sajust spēku un varenību ir viena no attīstības fāzēm,” skaidro Laura Valaine.

Ir vēl kāds vērā ņemams aspekts, kamdēļ laiku pa laikam atļaut bērnam izspēlēt šaušanas, cīņas ar zobeniem vai citiem iedomātiem ieročiem. “Pierādīts, ka tie bērni, kas lomu spēlēs iejūtas agresīvā lomā, dzīvē ir mierīgāki,” atklāj psihoterapeite.

“Agresija spēlēs ļauj izdzīvot agresiju, kas dienas laikā sakrājas un kuru nav iespēju citādi izlikt.”

Vardarbība diemžēl ir mums visapkārt, tāpēc būtiski, ka bērns var mājās par to runāt, nevis iegūt sajūtu, ka šādas emocionālās nokrāsas spēles no vecākiem jāslēpj. Slēpšana nenozīmē, ka bērns to nedarīs. Vecāki vienkārši to nezinās.

Ko mācīt bērnam par agresiju?

Sliktākais, ko vecāki, skolotāji vai citi pieaugušie, kas aprūpē bērnu ikdienā, var darīt – mācīt, ka šādas spēles nav pareizas. “Spēlēšanās ar pistolēm nenozīmē, ka bērns būs terorists,” uzsver speciāliste. “Tāpat kā piecgadīga bērna spēlēšanās “veikalos” nenozīmē, ka viņš noteikti būs pārdevējs.”

Būtiskākais, kas pieaugušajam ir jāizdara šādās rotaļās:

  • jānovelk robeža, kas ir atļauts un kas noteikti ne, lai otram nenodarītu pāri;
  • jāpārrunā brīži, kad šādas spēles kļūst pārāk intensīvas – tās var sabiedēt pašu bērnu, kā arī savainot gan viņu, gan rotaļu biedrus.

Svarīgi!

Ja rotaļas ar ieročiem regulāri kļūst pārāk intensīvas, tas var liecināt par impulsu kontroles un emociju regulācijas traucējumiem bērnam. Tāpat jāskatās, vai spēļu motīvi neietver fizisku ciešanu nodarīšanu sev vai citiem.

Kad iedegas sarkanais signāls?

Ja spēlēs regulāri atkārtojas kāds motīvs, kurā bērns ir it kā iestrēdzis, viņš kļūst trauksmains, pāruzbudinās, tad pieaugušajiem tāpat – caur spēli – vajadzētu palīdzēt risināt šo situācija, piedāvājot vairākus variantus. “Ja tas tomēr neizdodas, nepieciešams meklēt bērnu terapeita palīdzību. Ļoti laba šādos gadījumos ir smilšu terapija,” stāsta “Rimi bērniem” eksperte.

Tāpat viņa iesaka zēniem sarūpēt ne tikai rotaļu ieročus, mašīnas un citas puišu interesēm raksturīgas lietas, bet arī mazāk agresīvas rotaļlietas, piemēram, galda spēles, grāmatas. Un, jā, arī lelles, jo viņi taču reiz būs tēvi!

Veselība

04. Augusts, 2022


Lasi vairāk