Kā runāt ar bērnu, lai viņš tevi sadzirdētu... Padomi vecākiem

Vecāki dažkārt lūdz padomu, stāstot: “Mums katru vakaru ir lielā cīņa par to, lai meita salasa savas rotaļlietas.” vai “Nezinu, ko darīt, dēls mani vienkārši ignorē, kad es viņam saku, lai noliek viedtelefonu.”, vai arī “Es katru vakaru vismaz piecas reizes atgādinu, ka ir laiks doties gulēt!”

Pārbaudīt robežas ir bērnu dabā, un viņi lieliski sajūt, cik tālu var iet manipulācijās ar vecākiem. Bieži vien bērni atsaucas, ka darīs to, ko vecāki lūguši, bet tad sākas tirgošanās par to, vai tiešām jādara, cik daudz jādara, kad jādara. Vecāki mēdz uzķerties uz šīs provokācijas, un tad vairs nesaprot, kā situāciju risināt.

Kad bērni sāk “nedzirdēt”?
Aptuveni 3 līdz 5 gadu vecumā bērni sāk izrādīt vēlmi “nedzirdēt” savus vecākus, ignorēt norādījumus, mēģināt uzdevuma izpildi atlikt uz tik vēlāku laiku, cik vien iespējams. Tā ir normāla reakcija, jo bērns pārbauda robežas – cik tālu vecāki viņam ļaus iet. Šajā gadījumā mammas un tēta uzdevums ir panākt, lai bērni pilnībā ticētu tam, ko pieaugušie viņiem saka. Ja mamma un tētis ir kaut ko pateikuši, tad viņiem tā arī jāizdara. Ja vecāku un bērnu attiecībās ienākusi cīņa par varu, ir vairāki soļi, kas jāsper, lai novilktu robežas.

Aptuveni 3 līdz 5 gadu vecumā bērni sāk izrādīt vēlmi “nedzirdēt” savus vecākus, ignorēt norādījumus, mēģināt uzdevuma izpildi atlikt uz tik vēlāku laiku, cik vien iespējams. Tā ir normāla reakcija, jo bērns pārbauda robežas.

Kā vecākiem rīkoties šādā situācijā?
Lai bērnu jau no mazotnes ieradinātu nepretoties vecāku rīkojumiem, pašiem vecākiem jāiemācās skaidri formulēt prasības – tām ir jābūt nepārprotamām, konkrētām un reāli izpildāmām. Piemēram, ja mamma vai tētis trīs vai četrus gadus vecam bērnam lūdz salasīt rotaļlietas, tas bērnam var šķist nepaveicams uzdevums. Savukārt lūgums salasīt lāčus, klučus vai puzles gabaliņus, ir bērnam aptverams jautājums. Ja lielākam bērnam lūdz sakārot savu istabu, viņš neapzināti var meklēt ceļus, kā no šī darba izvairīties, jo tas var likties bezgalīgs. Taču aicinājums drēbes aiznest uz veļas grozu un grāmatiņas salikt atpakaļ plauktā, izklausās saprotami un paveicami darbi.

Ko īsti nozīmē tūliņ?
Ne mazāk svarīgi veidot kopēju izpratni, ko nozīmē “tūliņ”. Mamma vai tētis vēlas, lai bērns pāris sekundes pēc tam, kad ir izskanējis rīkojums, steigtu darīt uzdoto. Bērnam jēdziens “tūliņ” var nozīmēt “varbūt kaut kad”. Tātad arī šajā jautājumā vecākiem jārīkojas gudri un pamazām jāievieš nepārprotama rutīna, kas attiecas uz tiem darbiņiem, kuru veikšanu vecāki sagaida no bērna. Protams, arī šajā gadījumā jārēķinās ar bērna vecumu. Trīsgadniekam labāk teikt - kad izšķirstīsim grāmatu līdz beigām, iesim salasīt klučus. Savukārt piecus vai sešus gadus vecam bērnam var teikt – vēl desmit minūtes vari spēlēties ar Lego, tad dosies mazgāties. Noteikti jāuzsver, ka daudz veiksmīgāka sadarbība veidosies tad, ja vecāki ļaus bērnam pabeigt iesākto darbību, nevis pārtrauks pusceļā.

Vecākiem nevajag sevi šaustīt, ja tomēr gadās, ka bērns ignorē dotos norādījumus, tādējādi mēģinot paust savu personību un paplašināt robežas.

Ja nu tomēr neklausa?
Vecākiem nevajag sevi šaustīt, ja tomēr gadās, ka bērns ignorē dotos norādījumus, tādējādi mēģinot paust savu personību un paplašināt robežas. Lai tomēr vecākiem būtu kontrole pār situāciju, ir “trīs soļu princips”, ko izmantot šādās situācijās. Pirmais solis – vienu reizi skaidri pasaka, ko sagaida no bērna. Otrais solis jāsper tad, ja bērns nereaģē uz iepriekš sacīto, tad vienu reizi pasaka bērnam, kādas būs sekas, ja viņš nepildīs prasību. Te jāatceras, ka viens no attīstošās audzināšanas principiem ir nevis sodīt ar kaut ko sliktu, bet atņemt kaut ko labu, kādas privilēģijas. Trešais solis, kas jāsper, ja bērns nereaģē uz otro brīdinājumu, ir izpildīt solīto. Konsekvence ir labākais ceļš uz pozitīvu rezultātu. Savukārt, ja bērns ir uzdoto izpildījis, to nevajadzētu uztvert kā pašsaprotamu lietu, bet atvasi paslavēt. Varbūt ir vērts ieviest bonusu sistēmu. Piemēram, ja nedēļas laikā sakrāj noteiktu uzlīmju skaitu, bērns gūst kādu īpašu iepriecinājumu – gājienu uz kino vai rotaļu istabu. Labāk, lai balva ir emocionāla, nevis materiāla.

Palīdzēt, bet ar mēru. Prasīt, bet ne par daudz
Nereti vecāki ir piedzīvojuši situāciju, ka bērns, kurš tikko ir aktīvi darbojies – skrējis, griezis un līmējis, jaucis un būvējis -, uzdotā uzdevuma priekšā sagumst, jūtas ļoti noguris un paziņo, ka viņam nav ne prasmju, ne iespēju uzdevumu veikt. Šo uzvedības modeli bērns izvēlas, ja ir pieredzējis, ka, izliekoties bezpalīdzīgam, var saņemt atlaides vai pilnīgu palīdzību no vecāka. Tās ir situācijas, kad mazais pēkšņi vairs nemāk ēst vai apģērbties, lai gan līdz šim lieliski ticis galā ar šiem uzdevumiem. Tāpat šādu rīcības modeli izvēlas bērni, kuri, lai kā censtos, nekad,pēc vecāku domām, neizdarīs gana labi. Piemēram, bērns centies zīmēt puķes, no astoņām divas nav sanākušas gana labi. Tādā gadījumā vajag runāt par sešām smukajām, nevis tām divām, kas nav sanākušas. Ja bērns ir nomazgājis traukus, paslavē un nesteidzies uzreiz viņa klātbūtnē traukus pārmazgāt.

Lai bērni neizaugtu par zaldātiņiem
Tas ir pilnīgi normāli, ka ikvienā ģimenē valda zināma kārtība un noteikumi. Ideālā variantā abi vecāki par tiem ir vienisprātis un arī paši šos noteikumus ievēro, rādot labo piemēru saviem bērniem. Nekādā gadījumā nedrīkstētu veidoties situācija, ka kādi darbi vai uzdevumi bērnam tiek uzdoti kā sods. Tāpat nedrīkst sajaukt emocionālu vardarbību ar disciplinēšanu. Tāpēc daudz vērtīgāk ir mācīt bērnam, ko darīt, nevis nemitīgi atgādināt, ko nevajadzētu darīt. Ir vēl vairāki principi, ko vecāki var ņemt vērā, organizējot mājas darbu veikšanu. Piemēram, ļaut bērnam izvēlēties starp diviem darbiem vai atsevišķās situācijās tiešām ļaut atlikt uzdevuma veikšanu uz vēlāku laiku, tādējādi bērnam dodot zināmu brīvību, kas nepieciešama jaunā cilvēka pašapziņas veidošanai.

Foto: Shutterstock