Zāles ēšana ir bieži novērojama parādība, it īpaši kaķu vidū, kad dzīvnieks apzināti un pastiprināti grauž un apēd svaigu zāli, rezultātā pēc kāda brīža izraisot sev vemšanas refleksu. Ikdienā to mēdz dēvēt par kuņģa attīrīšanos – dzīvnieks veic sava veida “detoksu”. Ne vienmēr šāda uzvedība liecina par veselības problēmām – pastāv vairāki izskaidrojumi, tomēr dažkārt tas var būt signāls, ka dzīvnieks nejūtas labi un, iespējams, cieš no kādas saslimšanas. Kādi tad ir iemesli, kāpēc dzīvnieks ēd zāli?
1. Šķiedrvielu uzņemšanai
Šķiedrvielu uzņemšana uzlabo gremošanas trakta darbību, veicina zarnu motoriku un peristaltiku. Zāles ēšana bieži novērojama, ja dzīvnieks apēdis daudz gaļas vai, piemēram, kaķis salaizījis savu apmatojumu un izveidojies spalvu kamols, kas var radīt aizsprostojumu zarnu traktā. Šādos gadījumos nepieciešams veicināt vemšanu vai papildināt šķiedrvielu daudzumu.
2. Slikta dūša vai kuņģa diskomforts
Zāles apēšana var palīdzēt, ja dzīvniekam ir slikta dūša vai sajūta, ka kuņģa darbība ir apstājusies. Zāle kairina kuņģa sieniņas un uzlabo tā darbību.
3. Parazītu invāzija
Tārpi vai citi parazīti izraisa iekaisuma reakcijas, kas traucē normālu gremošanas trakta darbību un veicina disbiozi.
4. Instinkti vai uzvedības faktori
Nereti zāles ēšana var būt dabisku instinktu izpausme vai arī garlaicības un ieraduma rezultāts.
5. Iekaisīgā zarnu slimība (IBD)
Ļoti izteikta, pastiprināta zāles ēšana kombinācijā ar svara zudumu var liecināt par iekaisīgo zarnu slimību jeb t. s. IBD, kas izpaužas arī ar sliktu dūšu un vemšanu. Zāles ēšana mazina diskomforta sajūtu kuņģī.
6. Minerālvielu trūkums
Pastiprināta zemes, it īpaši melnzemes ēšana var liecināt par minerālvielu, cinka vai vara deficītu. Šādos gadījumos ieteicams sākt ar uztura korekciju un papildu minerālvielu uzņemšanu.
Par iekaisīgo zarnu slimību suņiem
Šī slimība ir autoimūna – organisms “cīnās” pats pret sevi, izraisot pārmērīgas imunoloģiskās reakcijas. Iekaisīgo zarnu slimībai raksturīgie simptomi ir neregulāra vemšana, periodiski mainīga vēdera izeja (visbiežāk – šķidra), suns kopumā izskatās adekvāts – ēd labprāt, grauž zāli, taču nepieņemas svarā vai pat to zaudē. Slimības diagnostika nav vienkārša – tā norit pakāpeniski. Sākotnēji, kad dzīvnieka saimnieks apraksta iepriekš minētos simptomus vetārstam, tiek veiktas asins analīzes, fēču analīzes un vēdera dobuma ultrasonogrāfija, kuras laikā novērtē kuņģa un zarnu sieniņas, to biezumu, izmaiņas, kā arī apkārtējo limfmezglu stāvokli. Ja rodas aizdomas par šo saslimšanu, diagnozes apstiprināšanai nepieciešams veikt endoskopiju un/vai zarnu biopsiju. Šis izmeklējums sniedz 100 % precizitāti diagnozes noteikšanā. Turpmākā dzīve ar šo saslimšanu var būt mainīga. Nepieciešama stingra diēta, uztura bagātinātāji zarnu mikrofloras uzlabošanai, kā arī medikamenti ikdienas lietošanai.
Ko var darīt mājas apstākļos, ja rodas aizdomas par gremošanas traucējumiem?
Ja rodas aizdomas, ka dzīvniekam ir problēmas ar gremošanas sistēmu, mājas apstākļos var paņemt paraugu tā sauktajai koprogrammai jeb fēču izmeklēšanai. Šim izmeklējumam – barības sagremojamības novērtēšanai, slēpto asiņu, vīrusu un vienšūņu noteikšanai – nepieciešams svaigs fēču paraugs, ko var nogādāt dzīvnieku laboratorijā “Bior” vai arī cilvēkiem paredzētajās laboratorijās. Ja ir aizdomas par parazitāru invāziju, fēces nepieciešams ievākt trīs dienas pēc kārtas, veidojot vienu kopēju paraugu, jo parazītu oliņas ne vienmēr izdalās ar katru fekāliju porciju. Pēc tam, saņemot analīžu rezultātus, ieteicams doties vizītē pie veterinārārsta.
Vērība un uzmanība, dzīvniekam ēdot zāli
Ņemiet vērā, ka pēc zāles ēšanas atvemtajā masā nedrīkst būt asinis. Arī pārlieku liela žults (dzeltenzaļas krāsas) klātbūtne var liecināt par dažādām saslimšanām. Aizdomu gadījumos ieteicams konsultēties ar veterinārārstu.
Tāpat jābūt uzmanīgiem, ja dzīvnieks ēd asu, sausu zāli vai akotus – tie var saskrāpēt barības vadu, kas var izpausties kā rīstīšanās vai klepus. Turklāt tie ir pietiekami sausi, lai radītu aizsprostojumu gremošanas traktā.
Attēla avots: pixabay.com