Novecojot gan cilvēka, gan dzīvnieka organismā notiek dažādas bioķīmiskas, fiziskas un fizioloģiskas izmaiņas – tas ir neizbēgams bioloģisks process. Samazinās šūnu dalīšanās aktivitāte, pavājinās organisma atjaunošanās spējas un imūnsistēma, kā rezultātā pieaug saslimšanas risks. Palēninās vielmaiņa un iekšējo orgānu darbība, vājinās locītavas, samazinās kustīgums un mainās kognitīvās spējas. Nereti parādās demencei līdzīgi simptomi vai citi neiroloģiski traucējumi.
Lai samazinātu šo procesu izpausmes un pēc iespējas ilgāk saglabātu dzīvnieka “veselo saprātu”, ir iespējams veikt vairākas lietas.
Būtiski ir ievērot četrus pamatrpincipus dzīvnieka seniora labklājībai:
1. Emociju stimulācija
Jānodrošina dzīvniekam emocionāli bagāta vide – spēlēšanās, kopīgs laiks ar saimnieku, aktivitātes, kas izraisa prieku vai interesi.
2. Fiziskās aktivitātes
Arī vecākiem dzīvniekiem nepieciešamas regulāras fiziskās aktivitātes. To ilgums un intensitāte jāpielāgo atkarībā no šķirnes, vecuma un veselības stāvokļa.
3. Maņu stimulācija
Ožas stimulācija aktivizē dzīvnieka smadzeņu darbību, stimulējot smadzeņu limbisko sistēmu, kas atbild par atmiņu, emocijām un bailēm. Šim nolūkam var izmantot ošņāšanās paklājiņus, kuros paslēpti našķi, kas dzīvniekam jāatrod ar ožas palīdzību.
4. Uzturēt veselīgu smadzeņu darbību
To nodrošina sabalansēts uzturs, kas bagāts ar kvalitatīvām uzturvielām un vitamīniem. Vecumā īpaši svarīgas ir omega taukskābes, B grupas vitamīni, antioksidanti (A, C, E vitamīni), cinks, selēns, kurkuma – tie atbalsta gan smadzeņu, gan imūnsistēmas darbību. Ļoti svarīgs ir arī veselīgs miegs. Kaķiem sirds-asinsvadu veselībai obligāta ir aminoskābe taurīns.
Vecāka gadagājuma dzīvnieka aprūpe kustību atbalstam un vispārējai veselībai
Rūpējoties par dzīvnieka fizisko veselību, vecumdienās jāpievērš īpaša uzmanība locītavu stāvoklim – jānodrošina fiziskās aktivitātes, optimāls ķermeņa svars, kā arī uztura bagātinātāji locītavu atbalstam. Nereti gados veciem dzīvniekiem locītavās attīstās hronisks osteoartrīts, kas izpaužas ar sāpēm un nevēlēšanos kustēties. Šādos gadījumos noteikti nepieciešama veterinārārsta konsultācija un rentgenogrāfiska izmeklēšana. Pastāv dažādas ārstēšanas un uzturošas terapijas iespējas, tostarp reizi mēnesī injicējamas zāles, kas mazina locītavu sāpes, nekaitējot citām organisma sistēmām.
Papildus jārūpējas, lai dzīvniekam neslīd kājas – jāpievērš uzmanība grīdas stāvoklim, vai ir virsma, pret kuru var atspiesties. Tāpat jāparūpējas, lai guļvieta būtu mīksta un tīra, lai dzīvniekam neveidotos izgulējumi, sevišķi uz elkoņa locītavām.
Vecumdienās dzīvniekiem var pasliktināties arī redze un dzirde, it īpaši suņiem. Tas var izpausties kā apjukums telpā un grūtības orientēties. Neiroloģiskas izpausmes, piemēram, riņķošana, nespēja atrast sev vietu vai negulēšana naktīs, var liecināt gan par sāpēm, gan par kognitīviem traucējumiem.
Veterinārā apskate dzīvniekiem senioriem ir ieteicama vismaz reizi gadā, bet vēlams – pat reizi sešos mēnešos, it īpaši tad, ja dzīvniekam konstatēta kāda hroniska kaite, kurai nepieciešama regulāra veterinārā uzraudzība.
Attēla avots: unsplash.com