Mārtiņš Sirmais

No cukurniedres līdz stēvijai – saldinātāji

Padomi • 29. Jūlijs, 2018
Saldi ēdieni cilvēka organismā darbojas gluži kā degviela - tajos ir daudz augu valsts cukuru, kuri nodrošina ķermenim bagātīgu enerģijas avotu. Saldinātāji arī palīdz sabalansēt citas garšas: skābo, sāļo un rūgto. Turklāt cukuriem, līdzīgi kā sālim, piemīt ēdienu konservējošas īpašības, ko izmanto ievārījumos, kompotos un citos ēdienos.

Mūsdienās arvien populārāka kļūst tendence meklēt alternatīvas ierastajam cukurniedru un cukurbiešu cukuram, un šādas iespējas ir plaši pieejamas. Dabīgos saldinātājus var iegūt no visdažādākajiem augiem, sākot ar ierastajām cukurniedrēm un cukurbietēm līdz pat augļiem, dārzeņiem, kokiem un brūnajiem rīsiem.

DABĪGIE SALDINĀTĀJI

Cukurniedru cukurs

Vienā gramā cukura, tāpat kā medū, ir četras kilokalorijas. Cukurniedru un cukurbiešu cukurs labi šķīst, tāpēc ērti lietojams konditorejā un kulinārijā. Indijā ļoti izplatīts ir nerafinētais cukurs, kas iegūts no palmām vai cukurniedrēm, tā dēvētais jaggery. Šo cieto cukura masu izmanto dažādu mērču, čatniju un kariju saldināšanai. Tas nopērkams arī Latvijas veikalos.

Melase

Tas ir blakusprodukts, kas paliek pāri pēc rafinētā cukura izstrādes. Tā ir brūna sīrupveida masa. Lieliski piemērota, gatavojot maizi, cepumus, kūkas, kā arī dažādas sāļās mērces.

Medus

Medus ir senākais mūsu platuma grādos izmantotais saldinātājs. Medū ir daudz vērtīgo uzturvielu un antioksidantu. Lai medus nezaudētu šīs kvalitātes, ieteicams to pārlieku nekarsēt.

Fruktoze jeb augļu cukurs

Tējkarote fruktozes satur apmēram tikpat daudz kaloriju, cik cukurbiešu cukurs, taču fruktoze ir divtik salda, tādēļ, lai panāktu vēlamo salduma līmeni, to nepieciešams izmantot mazākā daudzumā.

Kļavu sīrups

Ziemeļamerikas ziemeļu daļas indiāņu atklāts saldinātājs, kas bagātīgs ar vērtīgām uzturvielām un antioksidantiem. Kļavu sīrupu iedala četrās kategorijās, sākot no gaišākā, kas iegūts no pirmajām pavasara sulām, līdz pat tumši brūnajam, kas vārīts no vēlā pavasarī iegūtām cukurkļavu sulām. Plaši izmanto gan kulinārijā un konditorejā, gan vienkārši kā saldinātāju pie pankūkām vai tējas. Kļavu sīrups slavens gan ar savu īpašo garšu, gan izteikti antibakteriālajām īpašībām. Tas kļuvis par īstu kultu ne tikai Kanādā, bet arī visā pasaulē.

Kļavu cukurs

Tas tiek iegūts no cukurkļavu sīrupa, vārot to līdz viss ūdens izgaro un paliek vien cukura kristāli. Šis ir izcils cukurniedru un cukurbiešu cukura aizstājējs.

Stēvija

Šis par cukuru daudzas reizes jaudīgākais saldinātājs jau vairāk nekā tūkstoš gadu tiek lietots uzturā Dienvidamerikā. To iegūst no Dienvidamerikas auga stēvijas. Tai nav ne kaloriju, ne ogļhidrātu – 100% dabisks produkts. Daudzkārt saldāka par cukuru, taču tā ir ne visai labi piemērota konditorejai, drīzāk mērcēm. Stēvijas lietošanas tradīcijas sniedzas gadu tūkstošiem senā vēsturē. Augu izsenis uzturā lietoja senie Dienvidamerikas iedzīvotāji, gan košļājot tā lapas, gan saldinot tēju un izmantojot ēdienu gatavošanā.

Agaves nektārs

Tiek dēvēts arī par agaves medu. Tiek izmantots gatavojot tekilu, taču mājas apstākļos noderēs dažādu svaigo konditorejas izstrādājumu pagatavošanā, ja nav pieejams kļavu vai cits sīrups.

Kukurūzas sīrups

Ārkārtīgi populārs ASV, taču citviet pasaulē īstu atzinību nav guvis. Atšķirībā no citiem sīrupiem, kukurūzas sīrups nekristalizējas.

Dateļu cukurs

Ļoti slikti šķīst, tāpēc nav uzskatāms par pilnvērtīgu cukura aizvietotāju. Dateļu cukurs neizšķīdīs tējā un nav īsti piemērots konditorejā.

Palmu sīrups

Tiek dēvēts arī par pankūku sīrupu un plaši izmantots Amerikas kontinentā. Starp citu, pērkot kļavu sīrupu, noteikti vajadzētu pārliecināties, vai tas nav palmu sīrups ar kļavu sīrupa aromātu – šī ir ļoti izplatīta parādība.

Auzu iesala sīrups

Pēc garšas mazliet atgādina melasi, taču tas ne tuvu nav tik salds kā cukurs vai medus. Pamatā to lieto alus darīšanai, reizumis auzu iesala sīrupu izmanto arī maizes cepšanā.

Brūno rīsu sīrups

Šis skaitās kā viens no piemērotākajiem cilvēka uzturam, jo satur daudz dažādu cukuru, kas organismā tiek absorbēts daudz lēnāk.


MĀKSLĪGIE SALDINĀTĀJI

Saharīns

Šis ir pirmais mākslīgais saldinātājs. Tas tika netīšām atklāts 1879. gadā Vācijā. Tā kā Pirmajā pasaules karā izveidojās milzīgs cukura deficīts, cilvēki arvien vairāk uzturā sāka izmantot saharīnu, tā tas turpinājās līdz pat 60.–70. gadiem, kad tika atklāts, ka tas var radīt būtiskas veselības problēmas.

Aspartāms

Arī šo 1965. gadā atklāja nejaušības pēc. Aspartāms ir 200 reižu saldāks par cukuru, nesatur kalorijas, tiesa, zinātnieki vēl diskutē par aspartama nekaitīgumu cilvēka organismam.


Populārākie raksti