Laikam būtu par daudz prasīts, lai arī rudens šogad ir sauss un saulains, gluži kā svelmainā un skaistā šīgada Latvijas vasara. Tomēr ticu, ka būs dienas, nedēļas nogales vai pat veselas nedēļas, kad koku lapas iekrāsosies sārti dzeltenos toņos un mudinās ikvienu no mums doties baudīt zelta rudeni.
Ja vēlies iepazīt ko līdzīgu – rudenīgi krāšņu krāsu gammu, tomēr mazliet dienvidnieciskāku, dodies uz Riohu (Rioja). Tur Spānijas vīnogulājos ik rudeni vīnogu lapas, kas pēc formas līdzinās miniatūrām kļavu lapām, iekrāsojas apbrīnojami skaistos, neticami košos toņos – no oranžiem līdz tumši sārtiem un pat zeltainiem. Ekspresīvākā vīnogulāju rudens gleznotāja Spānijā ir šī raksta galvenā varone – Tempranillo vīnogu šķirne, jo tā iemantojusi atpazīstamību tieši pēc skaisti krāsainajām lapām rudens sezonā. Jāpiebilst, ka vīna garšu gan tas neietekmē.
Runā, ka Tempranillo ir vienas no visvecākajām kultivētajām vīnogām Eiropā. Vēsture atklāj, ka šīs šķirnes vīnogulājus no Libānas Ibērijas pussalā esot ieveduši feniķieši vēl 1000 gadu pirms Kristus; arī senie romieši tīkoja to baudīt, un tādi grandi kā filozofs Plīnijs Vecākais un dzejnieks Ovīdijs savos darbos pat aprakstījuši šī burvīgā vīna smalkās nianses. Der zināt, ka pirmās precīzās liecības par Riohas vīna dārziem, kuros pamata vīnogu šķirne vienmēr ir bijusi Tempranillo, datētas ar 11. gadsimtu. Nenoliedzami, vispopulārākā Spānijas tumšā vīnogu šķirne ir tieši Tempranillo. To var atpazīt arī pēc sinonīmiem: Tinto Fino, Tinta del Pais, Cencibel. Tempranillo bieži tiek salīdzināta ar franču Cabernet Sauvignon, jo abu šo vīnogu vīni izceļas ar ļoti ilgu izturēšanas un lēnu gatavošanas periodu. Retāk to salīdzina ar itāliešu Sangiovese skābo ķiršu garšas virziena dēļ, kas padara šos vīnus par izciliem dažādu ēdienu sabiedrotajiem. Vīndari Tempranillo izmanto dažāda stila vīnu radīšanai, galvenokārt šīs vīnogas vīnu unikālās īpašības mainīties dēļ, to nogatavinot mucās un pudelēs.
Zinot, ka prestižākie un novērtētākie ir tieši visvairāk nogatavinātie vīni no Tempranillo (tos apzīmē ar nosaukumu Gran Reserva), neviļus jāaizdomājas, kāpēc gan visi vīndari nesteidz radīt un tirgot tikai šādus nobriedušus vīnus. Atbilde slēpjas apstāklī, ka vīni no Tempranillo var būt un ir skaisti dažādā brieduma un izturētības pakāpē, jo šis nav Andersena stāsts par neglīto pīlēnu, kurš izaug par skaistu gulbi, – Tempranillo vīns skaists ir gan jaunībā, gan spēka gados un savu skaistumu nezaudē arī vecumdienās. Jauneklīgs (neizturēts) Tempranillo apburs ar dažādiem augļu un ogu aromātiem, sākot no zemenēm un beidzot ar tumšajām plūmēm, pa vidu iestarpinot pa kādam ķirsim. Kļūstot mazliet pieaugušākam (nedaudz izturēts), augļi un ogas jau būs ietērpti dažādās garšvielās, klāt nākot mazliet svaigas tabakas dūmam un ievārījuma saldumam pēcgaršā. Spēka gados to visu papildina maskulīns vīrišķīgums ar raksturīgo ādas smaržu, spēcīgu, bet ne biezi taukainu raksturu, pēcgaršā varbūt nedaudz muskusa, kas ievīts bagātīgā garšvielu buķetē. Visbeidzot, ilgstoši nogatavināts, pilnībā nobriedis Tempranillo nav nekāds vecis, drīzāk cēls un elegants, kurā svaigo, atsevišķi uzskaitāmo augļu un ogu īpašības pilnībā izveidojušās par vienotu esenci, saplūstot ar ādas zirglietām, garšvielu veikaliņa aromātu buķeti, cigāriem un jau nokritušo kļavu un ozola lapu aromātu niansēm.
Runājot par lapām, varam atgriezties šī stāsta sākumā pie zelta rudens. Zinu, ka ir bērni, kas to tik vien gaida, lai lapas saslauka lielās zeltaini sarkanās lapu kaudzēs, jo kas gan var būt labāks kā iekrist to mīkstumā un smaržas neatkārtojamībā! Gluži kā iegrimt glāzē, kas pilna Riohas krāsu, garšu un smaržu...