Vai bērns ir gatavs patstāvīgi vest suni pastaigā? To nosaka ne tikai bērna vecums, bet arī suņa uzvedība, fiziskais spēks un spēja reaģēt neparedzētās situācijās. Rimi Mājdzīvniekiem kinoloģe Monta Priede skaidro, kas vecākiem jāņem vērā.
Svarīga ir spēja rīkoties neparedzētās situācijās
Katras ģimenes situācija jāvērtē individuāli. Vecākiem jāapzinās, vai bērns pastaigas laikā spēj parūpēties par savu, suņa un apkārtējo drošību. Bērna vecums vien vēl nepasaka, cik gatavs viņš ir šādai atbildībai. Daudz svarīgāk ir tas, kā viņš rīkojas brīdī, kad kaut kas nenotiek pēc plāna.
Pirms ļaut bērnam doties pastaigā vienam, ir vērts sev uzdot dažus jautājumus:
- Vai bērns spēj saglabāt mieru, ja suns sāk riet?
- Vai viņš atcerēsies, kā rīkoties, ja pretī nāks cits suns?
- Vai viņš spēs pateikt pieaugušam svešiniekam: “Lūdzu, neaiztieciet manu suni!”?
- Vai viņš apstāsies pirms ielas arī tad, ja suns vilks uz priekšu?
- Vai viņš pamanīs, ka situācija ir mainījusies un nepieciešams cits risinājums?
Svarīgi, lai bērns spētu ne tikai izpildīt iepriekš iemācītas norādes, bet arī novērtēt apkārt notiekošo. Kamēr blakus ir pieaugušais, bērns var šķist ļoti prasmīgs suņa vadītājs. Tomēr ir iespējams, ka sarežģītākos lēmumus visu laiku nemanāmi pieņem tieši pieaugušais.
Jāizvērtē arī suņa uzvedība un spēks
Bērna gatavību nevar vērtēt atrauti no konkrētā suņa. Īpaša piesardzība nepieciešama, ja suns mēdz spēcīgi vilkt pavadu, pēkšņi dzīties pakaļ kaķiem, putniem vai velosipēdiem, asi reaģēt uz citiem suņiem, sargāt atrastus priekšmetus vai izbīties no trokšņiem.
Nozīme ir ne tikai suņa ikdienas uzvedībai, bet arī tam, cik labi bērns spēj pamanīt un saprast viņa reakcijas. Suns, kurš gandrīz vienmēr mierīgi iet blakus, negaidītā brīdī var mesties pakaļ kaķim. Arī šādā situācijā bērnam jāspēj droši rīkoties.
Jāņem vērā arī suņa fiziskais spēks. Pat labi audzināts liela auguma suns neparedzētā situācijā var pavilkt pavadu tik spēcīgi, ka bērns viņu nespēj noturēt. Tāpēc nepietiek tikai ar pārliecību, ka suns bērnu klausa. Drošība nedrīkst būt atkarīga vienīgi no cerības, ka suns vienmēr paklausīs.
Gatavību var novērtēt kopīgās pastaigās
Labs veids, kā izvērtēt bērna prasmes, ir vairākās kopīgās pastaigās uzticēt viņam suņa vadīšanu un ikdienas lēmumu pieņemšanu. Pieaugušais dodas līdzi un paliek gatavs palīdzēt, taču ļauj bērnam rīkoties patstāvīgi tik ilgi, kamēr situācija ir droša.
Šādā pastaigā bērns pats:
- uzliek sunim pavadu un izved viņu no mājas;
- izvēlas drošu vietu ielas šķērsošanai;
- pamana tuvojošos suņus un citus iespējamos uzmanības novērsējus;
- kontrolē pavadas garumu;
- savāc aiz suņa;
- pieņem lēmumus visa maršruta laikā.
Pieaugušā uzdevums ir vērot ne tikai to, vai bērns tiek galā ar ierastajām darbībām, bet arī to, vai viņš laikus pamana iespējamu sarežģījumu. Piemēram, vai bērns ievēro tālumā esošu suni vai kaķi, pirms viņa suns jau sācis reaģēt?
Šādas pastaigas palīdz saprast, kuras prasmes bērns jau izmanto patstāvīgi un kurās vēl nepieciešams pieaugušā atbalsts.
Patstāvībai jāgatavojas pakāpeniski
Nav viena universāla vecuma, kas pats par sevi apliecinātu bērna gatavību patstāvīgi vest suni pastaigā. Drošība veidojas no vairākiem faktoriem – bērna spējas novērtēt situāciju, viņa fiziskajām iespējām, suņa temperamenta un apmācības, abu savstarpējās sadarbības, pastaigas aprīkojuma un apkārtējās vides.
Tāpēc līdzās jautājumam “vai bērns jau ir pietiekami liels?” ir svarīgi sev pajautāt: “Kas notiktu, ja šajā pastaigā kaut kas nenoritētu pēc plāna?”
Ja bērns zina, kā rīkoties, spēj saglabāt mieru, fiziski kontrolēt suni un saprot, kad nepieciešams atkāpties vai meklēt pieaugušā palīdzību, patstāvībai var gatavoties pakāpeniski. Savukārt, ja par kādu no šīm prasmēm vēl nav pārliecības, steigties nevajag.
Pastaigas mērķis nav pierādīt, ka bērns spēj viens pats tikt galā ar suni. Svarīgākais ir tas, lai gan bērns, gan suns droši atgrieztos mājās.