“Attiecības ar ēdienu un savu ķermeņa tēlu nav kaut kas tāds, kas bērnā rodas spontāni vai nejauši. Tās tiek rūpīgi “ieprogrammētas” jau agrā bērnībā caur ģimenes sarunām, jokiem un pat šķietami nevainīgiem komentāriem,” saka sertificēta uztura speciāliste, Rimi Bērniem eksperte Viktorija Jansone.
“Šie pamati tiek likti ne tikai mājās, bet arī skolā un sabiedrībā kopumā, taču tieši vecāku valoda ir tā, kas nosaka, vai bērns savu ķermeni uztvers kā sabiedroto vai kā ienaidnieku.”
“Pētījumi liecina, ka aptuveni 82% bērnu jau desmit gadu vecumā baidās kļūt resni un jūtas neapmierināti ar savu vizuālo tēlu. Šī agrīnā trauksme var tieši ietekmēt bērna veselību, ēšanas paradumus un pat svaru pieaugušā vecumā. Tāpēc ir kritiski svarīgi apzināties, kādus lingvistiskos kodus mēs izmantojam ikdienā,” uzsver Viktorija Jansone.
Izvairīties no ēdiena morālas kategorizēšanas
Viena no biežākajām kļūdām ir produktu dalīšana “labajos” un “sliktajos”. “Jāēd brokolis, jo tas ir labs” vai “Neēd čipšus, tie ir slikti” – šī šķietami vienkāršā loģika bērnam rada nevis izpratni, bet gan iekšēju konfliktu. “Šāda te striktā tieši labs, slikts kategorizēšana bērnam rada izteiktu vainas un kauna sajūtu pēc tam, kad šis “sliktais” ēdiens tiek apēsts,” skaidro Viktorija Jansone.
Šāda melnbaltā domāšana traucē bērnam ieklausīties sava organisma signālos un veicina tendenci uz pārēšanos. Tā vietā speciāliste iesaka fokusēties uz ēdiena funkciju:
- Tā vietā, lai teiktu “brokolis ir labs”, saki: “Brokolis padarīs tavu šķīvīti krāsaināku un palīdzēs uzņemt vairāk vitamīnus”.
- Tā vietā, lai teiktu “čipši ir slikti”, skaidro: “Čipšus tavam organismam būs grūtāk pārstrādāt un tajos ir daudz sāls, tāpēc tos mēs ēdīsim retāk”.
Neveidot saikni starp ēdienu un bērna vērtību
Mēs bieži neapzināti dēvējam bērnu par “paklausīgu”, “kārtīgu” vai “labu”, ja viņš ir izēdis dārzeņus vai pamēģinājis jaunu produktu. Lai gan nodoms ir pozitīvs, šis vērtējums sasaista bērna pašvērtējumu ar viņa uztura izvēlēm. “Ja mēs kategorizējam, ka pie konkrētu produktu apēšanas pats cilvēks ir kļuvis labāks vai kārtīgāks, tas ārkārtīgi sazīmējas kopā ar bērna pašvērtējumu,” uzsver Rimi Bērniem eksperte. Vēlākajos gados tas var radīt patoloģiskas bailes no konkrētiem produktiem vai slepenu pārēšanos, jo cilvēks vēlas saglabāt “labā bērna” vai “labā pieaugušā” tēlu.
Kā rīkoties labāk?
- Slavē darbību, nevis raksturu: “Paldies, ka biji drosmīgs un pagaršoji kaut ko jaunu!”.
- Atzīmē izaugsmi: “Izskatās, ka tu kļūsti pieaugušāks, jo tev sāk garšot dārzeņi, kas iepriekš negaršoja”.
Ķermenis kā instruments, nevis attēls
Mēs bieži mēģinām motivēt bērnus ēst veselīgi, solot vizuālus ieguvumus: “Ēdīsi dārzeņus, būsi slaids un skaists”. Tomēr Viktorija Jansone aicina mainīt fokusu no vizuālā uz funkcionālo. “Būtu vērtīgāk uzsvērt, ka ķermenis ir kā instruments un produkti ir kā palīgi, lai kaut ko sasniegtu, nevis fokusēties tieši uz šo vizuālo,” norāda speciāliste. Tā vietā, lai runātu par slaidumu, vajadzētu uzsvērt, piemēram, enerģiju: “Ja ēdīsi dārzeņus, tev būs vairāk spēka, tu varēsi ilgāk spēlēt bumbu un mazāk slimosi”. Tas mazina bērna pārlieku lielo koncentrēšanos uz ārējo izskatu, kas pusaudžu gados var pāraugt ēšanas traucējumos.
Uzmanīties no paškritikas bērnu klātbūtnē
Viens no spēcīgākajiem “trigeriem” bērna neveselīgai pašsajūtai ir vecāku sūdzēšanās par savu svaru vai izskatu. Pat ja jūsu mērķis ir veselības uzlabošana, veids, kā to komunicējat, bērnam kalpo par paraugu tam, kā attiekties pret sevi. Tas attiecas arī uz citu cilvēku apspriešanu. Pat pozitīvi komentāri, piemēram, “Kaimiņiene tik labi izskatās, jo ir notievējusi”, bērnam iemāca, ka cilvēka vērtība ir cieši saistīta ar viņa svaru. Ja vēlaties kaut ko mainīt savā uzturā, dariet to, uzsverot rūpes par sevi: “Es šodien izvēlēšos neēst šo našķi, jo man gribas vairāk enerģijas un es rūpējos par savu pašsajūtu,” nevis “Man jānomet 5 kg, tāpēc es to nedrīkstu ēst.
“Klasiskais noteikums par “tīro šķīvi" ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc pieaugušā vecumā mums ir grūti apstāties un sajust sāta sajūtu. Ja bērns tiek spiests izēst visu līdz pēdējam gabaliņam, viņa dabiskie izsalkuma un sāta signāli tiek izmainīti,” piekodina uztura speciāliste.
Speciālistes ieteikumi porciju kontrolē:
- Sāciet ar mazumiņu: piedāvājiet nelielu porciju, kuru bērns var papildināt, ja joprojām jūtas izsalcis.
- Māciet pašanalīzi: tā vietā, lai norādītu uz atlikumu šķīvī, pajautājiet: “Vai tu jau esi paēdis? Kā tu jūties? Vai vēderā vēl ir vieta ēdienam vai vairs nē?”.
Vai mēs nedrīkstam runāt par aptaukošanos?
Bieži vecākiem rodas jautājums – vai, cenšoties saudzēt bērna pašsajūtu, mēs neiekrītam otrā galējībā, ignorējot reālas veselības problēmas? Rimi Bērniem eksperte Viktorija Jansone uzsver – problēmas nav jāignorē, bet par tām jārunā caur funkciju prizmu. “Ja runājat par lieko svaru, uzsveriet, ka tas var apgrūtināt kustības, radīt slodzi ceļgaliem vai novest pie saslimšanām, kas cilvēkam traucē pilnvērtīgi dzīvot. Svarīgākais ir nevis teikt, ka tas ir “nesmuki”, bet gan skaidrot, kā tas ietekmē cilvēka spēju darboties un justies labi. Mūsu vārdi ir tie, kas veido bērna iekšējo balsi. Lai tā ir iedrošinoša un uz veselību vērsta, nevis kritizējoša un bailēs balstīta.”