Vecāki skrien: vai iesaistīt bērnu, un kā to vislabāk izdarīt?

Skriešanu kā sev tīkamāko fizisko aktivitāti izvēlas arī tie, kas negrasās piedalīties maratonos vai sasniegt rekordus, noteiktā laikposmā pieveicot īsākas vai garākas distances. Tā vienkārši ir ikdienas aktivitāte, kas ne tikai palīdz uzturēt labā līmenī savas fiziskās spējas, bet arī sniedz gandarījumu, emocionālu labsajūtu un ir veids, kā pavadīt laiku kopā ar ģimeni.

Kārlis Matisāns atgādina, ka labākais piemērs bērnam ir vecāki – ja viņi dodas skriet un dara to regulāri, tad vien ar retiem izņēmumiem to gribēs darīt arī bērns.

Taču ir vairāki svarīgi aspekti, ko vērts ņemt vērā, lai mazais cilvēks vecāku nodarbi patiešām uztvertu ar pozitīvām emocijām un vēlētos iesaistīties, kā arī paaugoties gribētu turpināt to darīt pats.

Pirmais solis: ieraduma veidošana

Vēlreiz jāuzsver – vecāku rādītais piemērs ir pamats bērna izpratnes un attieksmes veidošanā pret lietām un norisēm. Svarīgi darboties visiem kopā – kā ģimenei. Ideāli, ja, piemēram, uz parku dodas abi vecāki kopā ar bērnu. Vienalga, vai skrējēji ir abi vai ne. Kamēr viens sporto, tikmēr otrs var pieskatīt mazo, ar viņu pastaigājoties, paspēlējot ķerenes vai ko citu. Tad vecāki samainās un skrien otrs vai arī visi kopā pastaigājas vai padzīvojas laukā.

“Bērnam nav nepieciešamības noskriet četrus apļus apkārt Grīziņkalnam, bet gan svarīgs pats process, ka ārā dodas visa ģimene. Tā veidojas ieradums, ka mēs kā ģimene tā darām, gluži tāpat kā vakaros pirms gulētiešanas tīrām zobus,” teic Kārlis Matisāns.

Otrais solis: komunikācija

Tikpat nozīmīga kā vecāku rādītais piemērs ir komunikācija par kādu konkrētu tēmu. Tas bērnam var veidot pozitīvu vai pavisam negatīvu attieksmi gan pret skriešanu, gan pret citām lietām. Piemēram, ja bērns no rīta lūdz mammai uztaisīt viņa iemīļotāko kraukšķu musli ar pienu, bet mamma pavēsta, ka tagad nevar to izdarīt, jo dodas ārā skriet, un liek iet prasīt tētim, tas mazajam var veidot negatīvu priekšstatu par šo nodarbi.

“Pat neko sliktu nepasakot, mamma bērnam rada priekšstatu, ka skriešana ir kā traucēklis, un bērnam var veidoties nevēlēšanās to darīt neatkarīgi no vecāku rādītā piemēra.

Vienkārši mazajam tiek radīts maldīgs priekšstats par skriešanu,” skaidro treneris un piebilst – ja bērna vēlēšanās nav uzklausītas, par attaisnojumu nedrīkst izmantot aizņemtību ar sportu. Pareizāk būtu, piemēram, jau iepriekš vienoties ar savu otro pusīti, ka gadījumā, ja bērns kaut ko lūgs vai būs kāda cita vajadzība, viņš par to parūpēsies. Uzreiz atsauksies pats.

Ja bērns gana bieži dzirdēs teikumus, ka skriešanas dēļ mamma nevar to vai šo, tad drīzāk gribēs palīdzēt viņai atbrīvoties no šā ieraduma, lai tas netraucē pievērsties viņam, nevis pats izrādīs par to interesi un sāks skriet.

Trešais solis: bērna iesaiste

Kad ieraduma pamati ielikti un bērns jau zina, ka tagad notiks ārā iešana un vecāki skries, viņam var piedāvāt nākamo soli, piemēram, uzvilkt sportiskākus apavus.

Var doties kopā ar bērnu uz veikalu un izvēlēties viņam skriešanas botes kā mammai vai sporta jaku kā tētim.

Tas mazajam būs kā apliecinājums, ticības apstiprinājums tam, ka viņš jau ir tāds pats kā sportiskā mamma vai tētis. Un kurš bērns gan nevēlas līdzināties mammai vai tētim, vai ne?! Ja bērnam tiks radīts pozitīvs iespaids, viņš skries pats bez aicinājuma, jo viņam būs interesanti.

Bērnam var piedāvāt paskriet ne uzreiz lielos apļus, bet pa brītiņam kādu gabaliņu – apkārt puķu dobei vai zāles laukumam.

Vēl 2 svarīgas lietas

• Līdz aptuveni 11 vai 12 gadu vecumam bērniem – gan puišiem, gan meitenēm – nav izteiktas fiziskas izturības un noturības! Piemēram, mazs bērns var būt kustībā četras stundas no vietas, taču pievērsties vienai nodarbei spēj pavisam īsu laikposmu.
• Neizvirzi bērnam ultimātu, ka viņam noteikti jāskrien! Tas var sagandēt iespaidu par šo un arī jebkurām citām nodarbēm.

Skriešana pati par sevi bērniem var nešķist interesanta, jo viņi tajā nesaskata nekādu azartiskumu vai rotaļu. “Tāpēc nevajadzētu domāt, ka mazais būs skrējējs, jo mēs tādi esam,” eksperts piebilst.

Ērtākai skriešanai

1. Īpaša uzmanība jāpievērš skriešanas apaviem – tiem jābūt pusizmēru vai pat izmēru lielākiem! Visbiežāk cilvēki ar skriešanu nodarbojas gada siltajā periodā, kad ķermenis mazliet vairāk pietūkst. Tā ir normāla parādība. Ja apavi būs nopirkti “tieši laikā” un uzlaikoti tad, kad pēda ir vēsa, visticamāk, vasarā tie būs mazliet par ciešu un berzīs.
2. Lai neuzberztu tulznas, jāvelk sausi apavi un skriešanai paredzētas zeķes! Tās ir no speciāla materiāla, kas labi pieguļ kājai un slīd botā, nevis āda slīd pa zeķi, kas veicina tulznu rašanos. Šādas zeķes nopērkamas arī bērniem. Viņiem parasti patīk, ja ir kaut kas īpašāks – tas ir kā papildu motivējošs elements.