Kā runāt ar bērnu par velo drošību, un ko ievērot vecākiem

Siltais laiks aicina kļūt aktīvākiem, un braukšana ar velosipēdu ir labs veids, kā ģimenei gan pavadīt laiku kopā, gan izkustēties. Būtisks aspekts, lai braukšana ar riteni nestu daudz prieka, ir drošības ievērošana.

“Rimi Bērniem” fiziskās sagatavotības eksperts Kārlis Birmanis stāsta, kas vecākiem jāmāca bērniem par velo drošību un kas jāievēro pašiem. Viņš uzsver, ka viena lieta ir iemācīties braukt ar divriteni, bet otra – piedalīties satiksmē. Runājot par velo drošību, var izšķirt trīs aspektus, par kuriem vecākiem ir jādomā jau no savu bērnu mazām dienām.

1. Ceļu satiksmes noteikumu ievērošana

Ceļu satiksmes noteikumu ievērošana ir vecāku atbildība – pieaugušajiem tie ir jāzina un jāmāca bērniem. Pat ja bērns ir saņēmis velo braucēja apliecību, jāņem vērā, ka iemaņas piedalīties satiksmē nāk ar laiku un praksi un, tikai piedaloties satiksmē, tās var attīstīt un uzlabot. Tik vienkāršas lietas kā luksofora un pamata zīmju ievērošana ir tas, ko bērnam vērts mācīt.

  • Braucot pa brauktuvi vai ceļa malu, jāievēro, ka braucējiem jāizkārtojas citam aiz cita, nevis blakus. Braukšana blakus samazina automašīnai vietu, kurā reaģēt uz neparedzētu situāciju. Jo plašāks ir ceļš, jo tas ir drošāks.
  • Mācīt bērniem pāri neregulētajai gājēju pārejai velosipēdu stumt, nevis ar to braukt pāri. Tas dos autobraucējam laiku pamanīt velo braucēju un samazināt ātrumu. Strauja un ātra gājēju pārejas pārbraukšana ir riskanta. Pirms brauktuves pārbraukšanas jāpārliecinās, ka autovadītāji no abām pusēm bērnu ir pamanījuši.
  • Acu kontakta nodibināšana ar autovadītāju ir ļoti būtiska. Atgādināt bērniem, ka autovadītāji augumā mazākos velo braucējus starp citām automašīnām var tik ātri nepamanīt.
  • Pat ja riteņbraucējam ir priekšroka uz ceļa, velo braucējs, atrodoties satiksmē, riskē ar savu miesu, kamēr autovadītājs sadursmē ar riteņbraucēju riskē tikai ar savu auto. Tāpēc nepārredzamās vietās, pat ja velosipēdistam ir priekšroka, labāk pirms ceļa vai krustojuma šķērsošanas nodibināt ar autovadītāju acu kontaktu, lai pārliecinātos, ka riteņbraucējs ir pamanīts. Katram pašam ir jārūpējas par savu drošību.

Acu kontakta nodibināšana ar autovadītāju ir ļoti būtiska.

2. Inventārs un aprīkojums

Jo ērtāks divritenis, jo drošāks tas ir braucējam. No ergonomiskas pozīcijas braucējam kritiena laikā būs ērtāk sagrupēties un piezemēties mazāk traumatiskā veidā. Ergonomiska pozīcija iespējama uz tāda izmēra divriteņa, kas piemērots braucēja augumam. Neērti sēžot uz pārāk liela velosipēda, kritienu risks ir augstāks un potenciālais kritiens būs no lielāka augstuma. Nepiemērota izmēra divritenis ietekmē bērna manevrēt spēju. Ja ritenis ir par lielu, bērnam ir grūtāk aizsniegties līdz bremžu rokturim vai kājminamajai bremzei.

Izvēloties velosipēdu, ieteicams vadīties pēc diviem rādītajiem: pēc divriteņa rāmja izmēra un kāju + torsa garuma rāmja ģeometrijai. Rāmja izmērs nosaka auguma amplitūdu, kuram šis rāmis der. Ieteicams ņemt vērā arī kāju (stilba iekšpuses augstums) un auguma garumu rāmja ģeometrijai. Tas nosaka, kādam kāju garumam ir piemērots šis rāmis, un muguras garums – cik tālu stūre ir no sēdekļa. Tas ir būtiski, kad bērniem strauji izaug kājas un rokas, bet rumpis vēl nav tik garš. Iespējams, divritenis derēs pēc auguma, bet, apsēžoties uz tā, būs jāuzliek pārāk augsts sēdeklis, kas braukšanu padarīs neērtu, līdz ar to – nedrošu. Manevrēšanai pilsētā drošāka ir vertikālāka sēdpozīcija. Tāliem pārbraucieniem pa šoseju – guļošāka pozīcija.

Izvēloties velosipēdu, ieteicams vadīties pēc diviem rādītajiem: pēc divriteņa rāmja izmēra un kāju + torsa garuma rāmja ģeometrijai.

Tāpēc vislabākais, meklējot divriteni, ir izvēlēties, vadoties pēc vairākiem aspektiem. Nododot riteni lietošanā citam bērnam, tas jāpielāgo pēc jaunā braucēja izmēra.

Ķivere, braucot ar velosipēdu, ir obligāta visiem bērniem līdz 12 gadu vecumam, vēlāk tai ir rekomendējošs raksturs. Biežākā trauma, braucot ar divriteni, ir kritiens pāri velosipēda stūrei, tāpēc galva ir īpaši jāsargā. Citi aizsarglīdzekļi – ceļa sargi, elkoņu sargi, plaukstu sargi – lietojami pēc nepieciešamības un atkarībā no bērna prasmēm. Kritieni uz rokām un plaukstām nav smagākās traumas, braucot ar divriteni.

3. Komunikācija, braucot grupā

Arī komunikācija grupā ir pieskaitāma pie drošības jautājuma. To, kā notiks komunikācija, noteiks tas, vai brauciens ir pa zināmu vai nezināmu maršrutu, kā arī tas, kāds ir pieaugušo un bērnu temperaments un uzvedības stils. Ja bērna uzmanība nav aizņemta ar drošības ievērošanu, viņam ir vairāk iespēju baudīt apkārtējo vidi. Piemēram, braucot pa parku, vecāki ar bērniem var sarunāties un vērot apkārt notiekošo, bet, pārvietojoties satiksmē, ir jāievēro cita komunikācija.

Vecākiem jāpārdomā, kā ātri un precīzi nodot informāciju bērniem, esot uz ielas. Ja ar bērniem brauc divi vecāki, praktiskais ieteikums ir vienam vecākam braukt pa priekšu, otram – grupas beigās, bet bērniem braukt pa vidu. Ja ar bērnu brauc viens no vecākiem, pieaugušajam labāk ir braukt aiz bērna – tādā veidā vecāks var nepārtraukti pārredzēt, kas notiek priekšā, un varēs ātrāk paziņot bērnam par tuvojošos krustojumu, pagriezienu vai briesmām. Arī bērna kritiena gadījumā vecākam būs redzams, kas ir noticis, un viņš varēs reaģēt ātrāk. Tas palīdz arī ievērot drošu distanci starp braucējiem, jo pieaugušajam to ir vieglāk izdarīt.

Ja ar bērnu brauc viens no vecākiem, pieaugušajam labāk ir braukt aiz bērna – tādā veidā vecāks var nepārtraukti pārredzēt, kas notiek priekšā, un varēs ātrāk paziņot bērnam par tuvojošos krustojumu, pagriezienu vai briesmām.

Arī maršruta izvēle noteiks to, cik uzmanīgi būs vecāki un bērni. Ir cilvēki, kam uzmanība būs asāka un aktīvāka, braucot pa nezināmu maršrutu. Šādi bērni ieklausīsies un dzirdēs vecāku teikto, piemēram: “Priekšā sēta!”, un piebremzēs pirms katras pagalma iebrauktuves. Citkārt, braucot pa zināmu maršrutu, uzmanība atslābst un koncentrēšanās samazinās. Tāpat jāņem vērā, kādas uzvedības ir paši braucēji. Ir cilvēki, kas jūtas brīvi un paļāvīgi, un, ja no ārpuses nav nekādu apdraudējumu, arī braucot pa nezināmu maršrutu, viņu uzmanība nebūs saasināta. Ir jāapzinās, kāds ir bērna ierastais uzvedības modelis, un tas jāņem vērā. Ieteicams pazīstamo vidi izmantot kā treniņu vidi arī komunikācijai, lai, braucot pa nezināmu maršrutu, bērns uzreiz zinātu, kas jādara, ja pieaugušas saka: “Stop”, “Priekšā sēta”, “Luksofors” vai ko citu.

Sports

07. Aprīlis, 2021


Lasi vairāk