Dažādie dzīves scenāriji. Tos saviem bērniem rakstām mēs, pieaugušie

Iespējams, šķitīs neticami, taču mūsu rakstītos dzīves scenārijus bērns pieņem tikai līdz apmēram 6 vai 7 gadu vecumam. Psiholoģe Iveta Aunīte uzskaita trīs veidus, kā notiek šo scenāriju veidošana.

1. Mutiskā programmēšana

Tās ir visas frāzes, teikumi, kurus bērns bieži dzird ģimenē, bērnudārzā vai paplašinātās ģimenes lokā. Šie scenāriji var būt gan labi, gan postoši.

Pie postošajiem pieder tādi izteikumi kā:

• meitenes tā nedara;
• puikas neraud;
• nekad nezvani pirmā;
• meitene var noklausīties pieaugušo sieviešu teikto no sērijas “visiem vīriešiem vajag tikai vienu no sievietes”;
• nauda smird;
• bagāts cilvēks ir skops;
• godīgā ceļā pie naudas nevar tikt u. tml.

Visbanālākais dzīves scenārijs, ko var dzirdēt no pieaugušajiem, ir – esi kā visi!

Labie dzīves scenāriji:

• tu drīksti būt atšķirīgs;
• mēģini vēlreiz vai dari citādāk, ja nesanāca tā, un centies tik ilgi, kamēr sanāk;
• uzdrošinies pamēģināt;
• tu drīksti kļūdīties;
• tu drīksti sargāt savas robežas un teikt citiem “nē”;
• tu drīksti gribēt u. c.

Tas, ko mēs saucam par pozitīvās audzināšanas pamatprincipiem, zināmā mērā arī ir pozitīvie scenāriji, kurus varam iedot saviem bērniem mazotnē. Ir jābūt ļoti uzmanīgiem un jādomā, ko runājam bērnu klātbūtnē.

2. Atdarināšana

Bērns atdarina vispirms savus vecākus un tad pārējos pieaugušos, kuri ir iesaistīti viņa dzīvē, – skolotājus, vecvecākus un visus citus. Izteikts, vērīgs atdarināšanas periods ir 4–6 gadu vecumā. Bērns atdarinās visu, ko redzēs mūsu uzvedībā. Citiem vārdiem sakot, nozīme ir ne tikai tam, ko runājam, bet arī tam, kā paši rīkojamies. Ja stāstīsim, cik svarīgi ir būt godīgam, bet bērns redzēs, ka kāds no vecākiem melo vai viens no otra slēpj kaut ko, tad tieši tādi būs arī bērna paradumi. Tāpēc jābūt ļoti uzmanīgiem ne tikai ar to, ko runājam bērna klātbūtnē, bet arī ar to, kā uzvedamies, viņam redzot.

Mamma un tētis ir lielas autoritātes bērnam šajā vecumā, tāpēc viņu rīcība un runa tiks uzskatīta par labāko.

Svarīgi!

Noteiktā vecumā zēni cenšas mammas dēļ un atdarina tēti, savukārt meitenes – tēta dēļ un atdarina mammu. Ko tas nozīmē? Ja gribam kaut ko iemācīt zēnam pirmsskolas vecumā, tad katru reizi, kad puika dara kaut ko no tā, ko vēlamies viņā attīstīt, mamma uzslavē gan dēlu, gan tēti, un tētis rāda piemēru, kā darīt. Savukārt, ja gribam kaut ko attīstīt meitā, tad tētis slavē gan meitu, gan mammu, un mamma rāda piemēru.

Ap piecu gadu vecumu bērnam vēl ir lielisks iniciatīvas periods, viņš grib visu ko darīt, palīdzēt, un gudri ir tie vecāki, kas šo periodu izmanto un pēc iespējas vairāk rāda labas lietas savām atvasēm. Ja vecāki sēdēs un skrollēs telefonu, tad nav ko brīnīties, ka bērns darīs tāpat.

3. Pieaugušo emocionālā reakcija

Dzīves scenārijam iesakņoties palīdz pieaugušo cilvēku emocionālās reakcijas. Tas nozīmē, ka bērns atkārtos vai tieši otrādi – izvairīsies darīt to, uz ko bijušas spēcīgas pieaugušo reakcijas.

Piemēram, ja vecāki veltījuši skaļas ovācijas un aplaudējuši bērnam par veiksmi kādās sporta sacensībās, tas radīs scenāriju, ka viņam ikreiz vajag uzvarēt.

Ja vecāki vaimanās, rāsies, būs dusmīgi par to, ka bērns sasitis krūzi, pastāv liels risks, ka pieaugušā vecumā cilvēks ēdīs tikai no alumīnija traukiem vai nekad nepirks dārgus traukus, baidoties tos sasist, jo bērnībā par to saņemta kritika un tas viņam bijis tik liels emocionāls pārdzīvojums, ka kļuvis par dzīves scenāriju.

Skaidrs, ka bērna veiksmes gadījumā ir jāpriecājas, taču šim priekam jābūt adekvātam. Tas nozīmē, ka vecāki pauž prieku arī citos gadījumos, ne tikai tad, kad ir augsts sasniegums. Lai nav tā, kā teicamnieka dzīves scenārijā, – vecāki gavilē tikai par izcilu atzīmi un ne par ko citu, viss pārējais ir pats par sevi saprotams. Rezultātā šis bērns, pat būdams pieaudzis, mēģina izpelnīties mammas un tēta atzinību.

Atceries!

Bērnībā ierakstītie dzīves scenāriji izpaužas arī, kad pieaugušie, kas tos rakstījuši, jau ir miruši.

“Tāpēc atbalstīsim, teiksim komplimentus ne tikai lielas veiksmes gadījumā, bet vienkārši par to, ka bērni mums ir. Ar apskāvieniem, ar vārdiem, ar savu izturēšanos. Viņiem ir jādzird, ka esam laimīgi par to, ka viņi mums vienkārši ir,” aicina Iveta Aunīte.

Un mazliet par pasakām

Jā, arī pasaku, teiku un jebkuru citu grāmatu lasīšana ir dzīves scenārija mutiska rakstīšana. Stāsts, kurš bērnam paliek sirsniņā, veido viņu kā cilvēku arī pieaugušā vecumā.

Ja skatāmies no scenārija viedokļa, piemēram, pelnrušķīte ir pieaugusi sieviete, kura neļauj sev atpūsties, izklaidēties, un, ja arī to atļauj, tad tikai noteiktu laiku, jo pusnaktī visa burvība izgaisīs. Reālajā dzīvē tās ir meitenes, kuras, aizejot ar draudzenēm uz klubu, visu laiku skatās pulkstenī.

Vai stāsts par sniega karalieni – ir svarīgi, kurš tēls vairāk uzrunā bērnu: Kajs, kuram ir sasalusi sirds, sniega karaliene, kas ir skaista un auksta, vai Gerda, kas ir gatava atdot visu, lai sasildītu Kaju.

Bieži dzirdētās pasakas vai tās, kuras bērns vēlas dzirdēt vēl un vēl (kas ir raksturīgi piecu sešu gadu vecumā), ir ļoti svarīgas bērna dzīves scenārijam.

Tas gan nenozīmē, ka minētās vai kādas citas “aizdomīgas” pasakas nevarētu lasīt mazajiem. Var, jo bērnam ir jāredz un jādzird viss kaut kas, taču svarīgs ir pieaugušā komentārs pēc tam.

Tāpēc runāsim ar saviem bērniem, darīsim lietas kopā, vienlaikus uzmanīgi domājot, kas ir tas, ko sakām un darām.