Anete Kalniņa
Mājdzīvnieku veselības eksperte, sertificēta veterinārārste

Atšķirtības sindroms: kā atpazīt pazīmes un rīkoties?

Par suņiem • 13. Janvāris, 2022
Jau pirms laika Rimi Mājdzīvniekiem eksperte, kinoloģe Monta Priede rakstīja par atšķirtības sindromu, tam raksturīgajām pazīmēm un cēloņiem, kā arī iespējamajiem risinājumiem. Veterinārajā darbā ar šo sindromu saskaramies arvien biežāk un biežāk. Sevišķi aktuāli tas kļuvis pandēmijas periodā, kad daudzi cilvēki, biežāk būdami mājās, uzņēmušies rūpes par suņiem. Cilvēkiem atgriežoties klātienes darbā pēc ilgstošas strādāšanas un mācīšanās mājas apstākļos, sunim nākas palikt vienam. Taču tas nav pieradis pie vienatnes, un šajā brīdī var sākties nopietnas problēmas.

Vēlos mudināt saimniekus: pirms paši uzstādāt diagnozi “atšķirtības sindroms”, pārliecinieties, ka uzvedības izmaiņas nav saistītas ar kādu citu veselības problēmu. Piemēram, ja suns sācis iekštelpās urinēt, pirms uzvedības koriģēšanas iesaku pārliecināties, vai pie vainas nav urīnceļu problēmas. To diagnosticēšanai veterinārārsts nozīmēs urīna analīzes un, iespējams, arī urīnceļu sonogrāfiju. Tas pats attiecas uz apmatojuma plēšanu vai astes ķeršanu – pirms nolemjat, ka tā ir stereotipiska uzvedība, jāpārliecinās, ka vaina nav ādas problēmā, piemēram, parazītu izraisītas niezes vai alerģijas dēļ.

Atšķirtības sindroms

Atšķirtības sindroms pēc definīcijas ir stresa reakcija saimnieka prombūtnes laikā. Šāda uzvedība var nopietni traumēt un apdraudēt suņa veselību. Protams, cieš arī mājoklis – suņiem piemīt tendence grauzt lietas, gāzt, trakot un demonstrēt destruktīvu uzvedību. Jāpatur prātā, ka tas sunim ir ļoti traumatisks psiholoģisks process, jo viņš nudien ir drošs, ka tiek atstāts pavisam. Dzīvniekam nav ne jausmas, ko iesākt un kā sevi nodarbināt. Suni par to nedrīkst sodīt, jo tas balstās īstā iemeslā. Nereti saimnieki ir pilnīgi izmisuši, jo, atnākot mājās, viņus sagaida pamatīgi postījumi, pārstresojies un sliktākajā gadījumā savainojies suns, māja mēdz būt pilna ar fekālijām un urīnu, grūtības sagādā arī suņa vokalizēšana, par kuru sūdzas kaimiņi.

Suns un rutīna

Monta savā rakstā ir minējusi vairākus padomus par suņa nodarbināšanu, laicīgu radināšanu būt vienam un veidiem, kā sasveicināties un atvadīties no suņa, tā teikt – bez liekām ceremonijām. Vēlos uzsvērt rutīnas nozīmīgumu, jo suns ir rutīnas dzīvnieks – tam ir sava vieta, gulta, ēdiens konkrētā vietā un laikā, pastaigas utt. Jāsāk ar būtisku savas ikdienas plānošanu – katru dienu doties ar suni pastaigā vienā laikā, barot vienā laikā un vienā vietā, nodarbināt suni ar fiziski nogurdinošām darbībām – spēlēm, apmācībām. Iesaku ikdienā sadarboties ar kinologu un pieredzējušiem apmācības instruktoriem, kas saprot šīs problēmas nopietnību. Noteikti jāieplāno veterinārārsta apmeklējums, lai izslēgtu jebkādas veselības problēmas, kas var būt pamatā uzvedības izmaiņām. Pēc personīgās pieredzes ierosinu nodot suņa asins analīzes, veikt rūpīgu klīnisko izmeklēšanu un, iespējams, arī papildizmeklējumus, piemēram, ultrasonogrāfiju, lai būtu droši, ka destruktīva uzvedība nav saistīta ar jebkāda veida sāpēm un diskomfortu. Ja rutīnas ieviešana un dzīvesveida izmaiņas nepalīdz, nākas lietot medikamentozu ārstēšanu. Iesākumā ieteiktu mēģināt izlīdzēties ar dabiskiem, uz augu bāzes veidotiem, nomierinošiem preparātiem. Ir pieejami arī spreji ar feromoniem jeb “laimes hormoniem”, smagākos gadījumos šīs problēmas risināšanai izmanto arī antidepresantus, kuru lietošanu rūpīgi izvērtē veterinārārsts, bet jebkura medikamentoza terapija neiztiek bez audzināšanas, uzmanības un rutīnas pasākumiem. Varētu šķist, ka vienkāršāk būs divas reizes dienā iedot tableti un viss atrisināsies, bet tā vis nebūs!

Rīcības plāns

Lai pasargātu sevi un jauno ģimenes locekli – suni – no atšķirtības sindroma veidošanās, jāsāk ar sava un ģimenes dzīvesveida izvērtēšanu. Kāds ir mūsu darba grafiks? Cik daudz uzmanības varam veltīt savam sunim? Vai pēc pāris gadiem, kad bērni būs izauguši un nenāks pirmie mājās no skolas, lai izvestu suni ārā, mēs spēsim nodrošināt sunim pietiekami daudz laika? Ja uz šiem jautājumiem nav pārliecinošu atbilžu, suņa ienākšana ģimenē būtu jāatliek.

Kad kucēns ienācis ģimenē, jau sākumā ir jāplāno laiks, ko tas pavadīs viens pats. Ļoti noderīgs ir būris, pie kura radināt kucēnu – tā cilvēka īslaicīgas prombūtnes laikā var būt viņa drošā, norobežotā vieta (runa nav par astoņu stundu darba dienas pavadīšanu būrī). Tas noderēs, arī ceļojot ar suni vai nakšņojot svešās vietās, jo sunim būs drošības sajūta, ko var radīt pārvietojamais būris. Sunim ir jāmāca būt mierīgam un drusku garlaikoties, prast pavadīt laiku bez nemitīgas uzmanības. Piemēram, mēs pārnākam mājās no pastaigas, tagad es darīšu savus darbus, gatavošu ēst, strādāšu vai skatīšos televizoru, bet sunim ir sava vietiņa un mantiņa. Grūtāk tas var būt, uzņemoties rūpes par jau pieaugušu suni, piemēram, no patversmes. Iepriekšējās dzīves traumu vai ilgstošas vienatnes dēļ, nonākot ģimenē un uzmanības centrā, arī var veidoties atšķirtības sindroms, jo veidojas ļoti liela piesaiste jaunajam saimniekam un bailes atkal būt vienam. Šajās situācijās ir jābūt gataviem, ka pieaugušam sunim pēc pāris mēnešiem var atklāties dažādas ar uzvedību saistītas problēmas.

Suns ir darbs un atbildība no tā pirmās dienas pie mums līdz pēdējai, un viņu sniegtā bezvārdu mīlestība ir tas, ko mēs katru dienu un gadiem ilgi saņemsim pretī. Būsim suņa cienīgi saimnieki!

Attēla avots: pixabay.com


Populārākie raksti

Noderīgi

Informācija par 30 dienu zemāko pārdošanas cenu mājaslapā norādītajām precēm, kuras nav ātrbojīgas, pieejama tirdzniecības vietā (pie preces cenu zīmes) vai arī e-veikalā.