Kā audzināt suni bez sodīšanas?

Lai atbildētu uz jautājumu, vai par nevēlamu uzvedību sunim būtu jāsaņem sods, sākumā mēģināsim izprast suņa motīvus – kāpēc suns dara to, ko dara, un pēc tam piedāvāsim saimniekam risinājumus, kā audzināt suni bez sodīšanas.

Suns ir bioloģiska būtne ar tai raksturīgu iedzimtu vajadzību kopumu. Tieši šī iedzimto vajadzību apmierināšana motivē suni veikt kādu darbību. Suņa uzvedība galvenokārt balstās uz apkārtējo vidi un ieradumiem. Ja sunim nav bijusi pietiekama motivācija vai vajadzība kaut ko nedarīt, suns turpinās darīt to, ko ir pieradis darīt. Bet, ja saimnieks no paša sākuma virza kucēnu uz vēlamo uzvedību, paredzot un nepieļaujot sliktu ieradumu rašanos, ar jau pieauguša suņa uzvedības problēmām, visticamāk, nebūs jāsaskaras – protams, paturot prātā, ka suns ir vesels un tam tiek nodrošināta aktīva, stimulējoša un interesanta ikdiena.

Šobrīd gan apmācību treneri, gan paši saimnieki aizvien vairāk raugās pozitīvās apmācības un agrīnas socializācijas virzienā, taču praksē un ikdienā visbiežāk apmācību un audzināšanas procesā izmantojam kontrasta metodi jeb pozitīvā un negatīvā pastiprinājuma savlaicīgas un samērīgas kombinācijas.

Pozitīvā pastiprinājuma piemēri ir uzslava, barība (kārums), glāsti, rotaļa, savukārt negatīvais pastiprinājums ir saimnieka draudīgā intonācija, mehāniska iedarbība (piemēram, izdarot spiedienu uz krustiem, lai suns apsēžas), rāviens ar pavadu.

Svarīgi, lai pozitīvais vai negatīvais pastiprinājums tiek saņemts pareizajā brīdī – vēlamās vai nevēlamās uzvedības laikā vai uzreiz pēc tās (laika intervāls ir 2 sekundes). Sods parasti tiek saņemts vēlāk un ir mazāk efektīvs vai vispār nedarbojas, jo sunim neveidojas saikne starp nepareizo darbību un saņemto sodu. Sodīšana pēc fakta ir viena no izplatītākajām suņa audzināšanas kļūdām. Jāatceras, ka sods nav apmācība, ar sodīšanu nevar iemācīt pareizo uzvedību!

Jebkurš aizrādījums vai sods darbosies tikai gadījumā, ja sunim ir zināma pareizā darbība, bet kaut kādu iemeslu vai apstākļu dēļ suns to neveic (pareizā uzvedība vēl nav gana nostiprināta, suns ir apjucis, stresā, nobijies, pārāk uzbudināts). Ja sunim vēlamā uzvedība nav zināma, sods šo pareizo uzvedības modeli neveidos, vien iedragās uzticēšanos starp saimnieku un suni. Ja radusies situācija, kad sods ir neizbēgams, jāatceras, ka sodam jānāk no “nezināmā”, nevis no saimnieka rokas – sist suni nedrīkst! Suns var sākt no saimnieka baidīties, sevi aizstāvēt un agresīvi reaģēt uz sodu, tādēļ sodam nevajadzētu būt fiziskai iespaidošanai. Sodam jānāk no “nekurienes” mirklī, kad suns tiek pieķerts nevēlamajā darbībā. Piemēram, saimnieks var radīt troksni ar svilpes vai kāda cita priekšmeta palīdzību vai novērst suņa uzmanību (pārtraukt nevēlamo darbību), tuvumā nometot kaut ko troksni raisošu.

Gan uzslavai, gan aizrādījumam jābūt adekvātam un to proporcijām samērīgām – 5:1 (5 uzslavas pret 1 aizrādījumu). Ja šī proporcija netiek ievērota, saimnieks rīkojas nepareizi – vai nu sunim nav skaidrs uzdevums (ko no viņa vēlas saimnieks), vai arī uzdevums ir par grūtu (šādā gadījumā uzdevums ir jāvienkāršo vai jāsadala vairākos vienkāršākos posmos). Piemēram, atnākot ciemiņiem, kucēns tiem lec virsū, bet saimnieks vēlas, lai kucēns viesus sagaida, mierīgi sēžot. Nav jēgas kucēnu mācīt brīdī, kad ieradušies ciemiņi, liekot tam sēdēt un sodot par to, ka kucēns neklausa, lec virsū un priecājas. Kucēnam nav skaidrs, ko no viņa vēlas saimnieks, turklāt ar sodīšanu var izveidoties negatīvas asociācijas un nākotnē ciemiņi kucēnam izraisīs stresu. Pareizāk būtu uzsākt apmācības mierīgā atmosfērā, sākumā iemācot kucēnam sēdēt, tad iemācot atrasties savā vietiņā ilgāku laiku, pēc tam – mierīgi un pacietīgi reaģēt uz mājinieku ienākšanu pa durvīm utt.

Saimniekiem jāpatur prātā, ka ierādīt vēlamo uzvedību ir vienkāršāk, nekā koriģēt nevēlamo. Korekcijas process ir ilgstošs, jo uzvedībai jāveidojas no jauna. Ja sunim ir uzvedības problēmas (īpaši ja tā ir agresīva uzvedība, resursu sargāšana, ilgstoša stresa vai trauksmes pazīmes), problēma jārisina kopā ar pieredzējušu kinologu un arī vetārstu, jo bieži uzvedības problēmu cēlonis meklējams dzīvnieka veselībā.

Kā audzināt suni bez sodīšanas?

1. Nepieļaut nevēlamu uzvedību un sliktu ieradumu veidošanos – saprast, paredzēt un kontrolēt savu mājas mīluli.
2. Slavēt par vēlamo uzvedību un aktīvi virzīt uz pareizo darbību.
3. Neatbalstīt nevēlamu uzvedību, pārtraucot un novēršot suni no nevēlamās darbības.
4. Nedot sunim iespēju atgriezties pie nevēlamās uzvedības – disciplinēt sevi un suni.
5. Nodrošināt suņa fizioloģiskās un sociālās vajadzības – fiziskās aktivitātes, kontaktu ar cilvēkiem un citiem suņiem, rosinošu ikdienu.

Ievērojot suņa audzināšanas “4P” principu (pastāvīgums, pakāpeniskums, pēctecība, pozitīva pieeja), arī nepieredzējis suņa saimnieks nonāks pie vēlamā rezultāta. Biežāk slavējiet savus mīluļus!

Attēla avots – www.pexels.com