Ja apmācība balstīta neatbilstošās metodēs, vēlāk citam speciālistam nākas labot jau izveidojušās problēmas, un tas var būt daudz sarežģītāk, nekā sākumā mācīt suni pareizi.
Kinologa izvēle zināmā mērā ir līdzīga ārsta vai psihologa izvēlei. Saimnieks uztic savu suni cilvēkam, kurš ietekmēs ne tikai dzīvnieka uzvedību, bet bieži arī suņa un saimnieka savstarpējās attiecības. Tāpēc svarīgi nesteigties, iepazīties ar vairāku speciālistu pieeju, ņemt vērā citu saimnieku pieredzi un nekautrēties jautāt arī pašiem kinologiem, kuru speciālistu viņi ieteiktu.
Pievērsiet uzmanību tam, kā speciālists runā par suņiem
Viena no pirmajām pazīmēm, kam vērts pievērst uzmanību, ir tas, kā kinologs runā par suņiem un viņu uzvedību. Ja jau pirmajā sarunā izskan frāzes par “dominanci”, “pakļaušanu”, “parādīšanu, kurš ir boss” vai nepieciešamību suni “nolikt pie vietas”, tas ir signāls apstāties un uzdot vairāk jautājumu.
Mūsdienu kinoloģija arvien vairāk balstās izpratnē par dzīvnieka emocijām, motivāciju un mācīšanās principiem, nevis pieņēmumā, ka suns cenšas pārņemt varu mājās. Lielākā daļa uzvedības problēmu rodas nevis aiz spītības vai vēlmes dominēt, bet tāpēc, ka suns jūt stresu, apjukumu, bailes vai vienkārši nav iemācīts rīkoties citādi.
Labs kinologs vispirms uzdod jautājumus
Labs speciālists parasti nesteidzas ar kategorisku spriedumu. Viņu interesē, kā suns dzīvo, cik daudz kustas, kāds ir viņa dienas režīms, veselības stāvoklis, ēšana, miegs un iepriekšējā pieredze.
Ja kinologs pēc viena video vai dažu minūšu sarunas paziņo, ka problēma ir tikai “nepaklausība”, tas var liecināt par pārāk vienkāršotu pieeju. Suņa uzvedībai bieži ir vairāki iemesli, un tos iespējams saprast tikai tad, ja speciālists redz plašāku kontekstu.
Svarīgi saprast izmantotās metodes
Vēl viena būtiska pazīme ir tas, kā kinologs skaidro darba procesu. Mūsdienīgs speciālists spēj izstāstīt, kāpēc tiek izmantota konkrēta metode un ko suns ar tās palīdzību iemācās.
Labam kinologam ir svarīgi, lai saimnieks saprot procesu, jo lielākais darbs notiek nevis nodarbībā, bet mājās. Tāpēc apmācībai jābūt ne tikai profesionāli pamatotai, bet arī saimniekam saprotamai un ikdienā īstenojamai. Speciālistam nevajadzētu slēpties aiz sarežģītiem terminiem vai autoritātes pozīcijas ar attieksmi: “Es esmu eksperts, vienkārši dari tā.”
Nebaidieties uzdot jautājumus!
Daudzi saimnieki baidās uzdot jautājumus, lai neizskatītos nezinoši. Tomēr saruna pirms sadarbības bieži palīdz saprast, vai konkrētais speciālists jums un jūsu sunim būs piemērots.
Ir pilnīgi normāli pajautāt, ar kādām metodēm kinologs strādā un kā viņš risina dažādas situācijas, piemēram, ja suns rauj pavadu, baidās no cilvēkiem vai rej uz citiem suņiem.
Ļoti vērtīgi ir pajautāt arī, ko speciālists dara brīdī, kad suns kļūdās.
Ja atbildē dzirdat, ka suns tiek parauts, sodīts, iebiedēts vai viņam “jāparāda sekas”, tas ir košs sarkanais karogs. Mūsdienīgas metodes lielākoties balstās pozitīvā pastiprināšanā. Tas nenozīmē tikai kārumu došanu par visu pēc kārtas, bet gan vidi, kurā suns saprot, kura uzvedība nes labu rezultātu, un pakāpeniski apgūst vēlamās prasmes bez bailēm vai diskomforta.
Robežas nenozīmē bailēs balstītu paklausību
Pozitīvāka un mūsdienīgāka pieeja nenozīmē, ka sunim tiek atļauts viss un ka nav robežu. Tieši pretēji – struktūra un konsekvence ir ļoti svarīga. Atšķirība ir veidā, kā pie šīm robežām nonāk.
Suns netiek mācīts paklausīt aiz bailēm, bet gan sadarboties, saprast noteikumus un justies droši. Šāda pieeja palīdz veidot uzticēšanos starp suni un saimnieku, nevis tikai ārēju paklausību, kas balstīta uz spiedienu.
Profesionālim jāspēj paskaidrot savu pieeju
Labs indikators ir arī tas, kā speciālists reaģē uz kritiskiem jautājumiem. Vai viņš spēj mierīgi izskaidrot savu pieeju, vai kļūst aizkaitināts un aizsargājošs? Profesionālim nevajadzētu justies apdraudētam, ja viņam uzdod jautājumus par kvalifikāciju, pieredzi, kursiem vai izmantotajām metodēm.
Kinoloģija attīstās ļoti strauji, tāpēc labs speciālists turpina mācīties. Nav obligāti jāmeklē cilvēks ar daudziem diplomiem pie sienas, taču interese par izglītību, semināriem un jaunām zināšanām ir laba zīme.
Labs kinologs nesola brīnumus
Svarīgi saprast, ka labs kinologs nesola ātrus brīnumus. Ja kāds garantē, ka vienas vai divu nodarbību laikā atrisinās visas problēmas, it īpaši sarežģītus uzvedības jautājumus, ir vērts kļūt piesardzīgiem.
Mainīt uzvedību nav nospiest pogu. Tas prasa laiku, konsekvenci un darbu no abām pusēm. Godīgs speciālists drīzāk teiks – paskatīsimies, kas slēpjas aiz šīs uzvedības, un veidosim plānu, – nevis piedāvās ātru brīnumrecepti.
Kā justies pēc pirmās tikšanās?
Pēc pirmās tikšanās ir vērts sev uzdot ļoti vienkāršu jautājumu – kā es jutos? Vai mani uzklausīja? Vai man bija sajūta, ka drīkstu kļūdīties un mācīties kopā ar suni? Vai arī jutos nosodīts un nepietiekams?
Labs kinologs neliek saimniekam justies slikti. Viņš palīdz saprast, kāpēc situācija radusies, ko iespējams darīt citādi un kā saimnieka paša uzvedība vai attiecību dinamika var ietekmēt suņa reakcijas.
Kinologs māca ne tikai suni, bet arī saimnieku
Jāatceras, ka kinologs nemāca tikai suni. Viņš māca arī cilvēku. Lielākā daļa darba notiek tieši ar saimnieku, jo suns ikdienā dzīvo kopā ar viņu, nevis ar speciālistu.
Ja nodarbībā viss izskatās ideāli, bet mājās saimnieks nesaprot, ko un kā darīt, progress būs īslaicīgs. Tāpēc labs speciālists palīdz saimniekam izprast procesu un pielāgot apmācību reālajai ikdienai.
Izvēlei jābalstās uzticībā, nevis tikai cenā vai popularitātē
Izvēloties kinologu, nevajadzētu vadīties tikai pēc cenas, popularitātes vai atsauksmēm sociālajos medijos. Svarīgāk saprast, vai speciālista pieeja sakrīt ar jūsu vērtībām un vai jūs jūtaties droši uzticēt viņam sava suņa emocionālo labsajūtu.
Labs kinologs nepiedāvā bailēs balstītu paklausību. Viņš palīdz veidot attiecības, kurās valda skaidrība, robežas, uzticēšanās un sadarbība. Galu galā, mērķis nav izaudzināt robotu, kas akli izpilda komandas, bet gan palīdzēt sunim justies droši un spēt veiksmīgi funkcionēt cilvēku pasaulē.