Klibums mājdzīvniekiem rodas kustību aparāta – skeleta, kaulu, skrimšļu, muskuļu vai saišu – bojājuma rezultātā. Visbiežāk tas izveidojas traumas, iekaisuma vai sāpju dēļ, liekot dzīvniekam atslogot sāpīgo kāju un uz tās balstīties mazāk vai neizmantot to vispār.
Vizuāli tas izpaužas kā izmainīta gaita un acīmredzams diskomforts. Klibums var sākties pēkšņi pēc traumas vai arī attīstīties pakāpeniski, dzīvniekam kļūstot stīvākam un atsakoties, piemēram, lēkt.
Ir ļoti būtiski atcerēties, ka klibums pats par sevi nav slimība, bet gan kādas citas saslimšanas simptoms. Tāpēc tā patiesais cēlonis un piemērotākais risinājums vienmēr jāmeklē kopā ar veterinārārstu.
Mazo šķirņu izaicinājums – izslīdējusi ceļa bļodiņa
Klibums var skart jebkura vecuma un šķirnes suņus. Taču maza izmēra mīluļiem, piemēram, čivavām, Jorkšīras terjeriem, Džeka Rasela terjeriem, pūdeļiem, Maltas zīda suņiem, toiterjeriem un bichon frise, tas bieži parādās tieši pakaļkājās.
Šīm šķirnēm nereti ir ģenētiski pārmantota ceļa bļodiņas jeb patellas luksācija. Tas nozīmē, ka ceļa bļodiņa stingri neturas savā vietā un izslīd uz sāniem. Berzes rezultātā sunim rodas diskomforts, un viņš ar kājas piepacelšanu vai pieklibošanu cenšas šo izluksēto bļodiņu atlikt atpakaļ vietā.
Atkarībā no stāvokļa smaguma klibumu sākotnēji var mēģināt koriģēt ar fizioterapiju. Tomēr visefektīvākā ārstēšanas metode ir ķirurģiska iejaukšanās, ko veic specializēts veterinārārsts ortopēds.
Lielo šķirņu suņi un gūžu displāzija
Lielo šķirņu pārstāvjiem – vācu aitu suņiem, Cane Corso, rotveileriem, labradoriem, bokseriem un Bernes ganu suņiem – bieži novēro ģenētiski pārmantotu gūžu displāziju.
Šīs slimības ietekmē ciskas kaula galviņa neattīstās pareizi un tai nerodas pilnvērtīga saķere ar iegurņa locītavu. Tas savukārt izraisa samazinātu kustību amplitūdu, locītavas nestabilitāti, skrimšļa bojājumus un iekaisumu.
Gūžas displāzija parasti izpaužas ar klibumu vienā vai abās pakaļkājās, īpaši pēc fiziskas slodzes. Tāpat var novērot noapaļotu muguru krustu apvidū, nevēlēšanos kustēties, stīvumu un acīmredzamas sāpes.
Tāpēc, iegādājoties lielas šķirnes kucēnu, vienmēr jāpārliecinās, ka viņa vecākiem ir veiktas un sertificēta veterinārārsta apstiprinātas displāzijas pārbaudes.
Aktīvo suņu traumas un saišu plīsumi
Vidēja izmēra suņiem ar izteikti spēcīgu muskulatūru, piemēram, Stafordšīras terjeriem un bulterjeriem, klibuma iemesls bieži vien ir saišu pārrāvumi. Tas lielākoties notiek intensīvas slodzes un strauju rotācijas kustību laikā, kad var pārrauties ceļa krusteniskās vai kolaterālās saites.
Šāds stāvoklis izpaužas ar akūtu un izteikti sāpīgu klibumu, un dzīvnieks cietušo kāju neizmanto pilnībā. Šādos gadījumos vienmēr ir nepieciešama ķirurģiska ārstēšana.
Citi klibuma cēloņi un precīza diagnostika
Protams, klibums var izcelties arī citās ķermeņa daļās, piemēram, pleca, elkoņa vai karpālajās locītavās, kā arī rasties no mugurkaula skriemeļu bojājumiem, disku trūcēm un inervācijas traucējumiem. Dažkārt ekstremitāšu nervus var nospiest jaunveidojumi, traumas vai tūskas, radot klibumu un nevēlēšanos kustēties.
Lai uzstādītu precīzu diagnozi, veterinārārstam ir ārkārtīgi svarīgs saimnieka stāstījums. Speciālistam būs vajadzīga informācija par klibuma sākšanos, tā attīstības straujumu un brīžiem, kad tas parādās visizteiktāk, kā arī par iepriekšējām traumām.
Klīnikā diagnostikai izmanto palpāciju un klīnisko izmeklēšanu. To bieži papildina ar tādām metodēm kā rentgens, locītavu ultrasonogrāfija, magnētiskā rezonanse vai datortomogrāfija, lai iegūtu absolūti precīzus rezultātus.
Profilakse ir labākās zāles
Suņiem ar ģenētiskām skeleta deformācijām, piemēram, franču un angļu buldogiem, takšiem un mopšiem, īpaši svarīga ir profilaktiska ķermeņa uzturēšana labā formā.
Lai izvairītos no izmainītu skriemeļu radītām disku trūcēm un citām ortopēdiskām saslimšanām, šiem suņiem jānodrošina spēcīga, tonizēta muskulatūra un sabalansēts uzturs. Tikpat svarīgas ir atbilstošas fiziskās aktivitātes un stingra svara kontrole, nepieļaujot liekā svara veidošanos.
Svarīgākais ieteikums ikvienam saimniekam – klibumu nedrīkst ievilkt garumā, tā cēlonis un risinājums jānoskaidro savlaicīgi. Galu galā, veselīgs ķermeņa svars un pilnvērtīgs uzturs kombinācijā ar piemērotām aktivitātēm ir vislabākā preventīvā aprūpe pilnīgi visiem mājdzīvniekiem.