Daudzi suņu saimnieki cenšas būt mīloši, atsaucīgi un konsekventi. Tomēr ikdienā mēs reizēm paši, to neapzinoties, nostiprinām uzvedību, no kuras vēlāk labprāt atbrīvotos.
Suns ātri pamana, kāda rīcība palīdz iegūt vēlamo rezultātu. Tā var būt saimnieka uzmanība, ēdiens, rotaļa, sociāls kontakts vai iespēja nokļūt interesantā vietā. Ja konkrētā rīcība vairākkārt nostrādā, suns to atkārto, un ar laiku tā var kļūt par noturīgu ieradumu.
Kā veidojas uzvedības ķēde?
Suņa uzvedība parasti nesastāv tikai no vienas darbības. Bieži tā veidojas pakāpeniski – suns izmēģina vairākus paņēmienus, līdz kāds no tiem sniedz vēlamo rezultātu.
Piemēram, suns vēlas saimnieka uzmanību. Sākumā viņš var skatīties uz cilvēku vai pienākt tuvāk. Ja reakcijas nav, suns sāk smilkstēt vai riet. Brīdī, kad saimnieks uz viņu paskatās, sāk runāt vai pieceļas, suns ir panācis iecerēto.
Cilvēkam var šķist, ka viņš reaģēja tikai tādēļ, lai riešanu pārtrauktu. Taču suns secina, ka neatlaidīga riešana palīdz iegūt uzmanību. Nākamajā reizē viņš var sākt riet ātrāk un skaļāk, izlaižot mierīgākos mēģinājumus.
Uzmanība arī var būt atlīdzība
Saimnieki bieži domā, ka uzvedību nostiprina tikai kārumi. Patiesībā arī skatiens, saruna, pieskāriens vai rotaļa sunim var būt ļoti vērtīga atlīdzība.
Tas labi redzams situācijās, kad suns lec virsū cilvēkiem. Kucēna vecumā šāda uzvedība bieži šķiet mīļa. Cilvēks smejas, glauda kucēnu vai paceļ viņu rokās, tāpēc suns iemācās, ka lēkšana palīdz iegūt tuvību un uzmanību.
Kad suns izaug, tā pati rīcība kļūst traucējoša. Taču suns nesaprot, kāpēc tas, kas agrāk tika atalgots, tagad pēkšņi tiek aizliegts. Ja viens ģimenes loceklis lēkšanu atļauj, bet cits par to suni rāj, noteikumi kļūst vēl neskaidrāki.
Neregulāra atlīdzība mudina mēģināt vēlreiz
Īpaši noturīga kļūst uzvedība, kas vēlamo rezultātu sniedz tikai reizēm.
Piemēram, suns ubago pie galda. Lielākoties ģimene viņu ignorē, taču kādā reizē kāds tomēr iedod nelielu ēdiena gabaliņu.
Suns nezina, kad nākamā veiksmīgā reize pienāks, tāpēc turpina mēģināt. Viņš var skatīties, likt purnu cilvēkam uz ceļgala, smilkstēt vai bakstīt ar ķepu. Ja kaut viens no šiem paņēmieniem reizēm nostrādā, ubagošanas paradums nostiprinās.
Tāpēc nepietiek ar to, ka nevēlamā uzvedība tiek ignorēta lielākajā daļā gadījumu. Ja tā laiku pa laikam tomēr tiek atalgota, ieradums var kļūt vēl noturīgāks.
Atlīdzība ne vienmēr ir tas, ko dod saimnieks
Dažkārt suni atalgo pati situācija. Pastaigā šāds piemērs ir pavadas vilkšana. Suns velk, jo vēlas ātrāk nokļūt pie interesantas smaržas, cita suņa vai izvēlētā pastaigas virziena. Saimnieks var aizrādīt un mēģināt suni piebremzēt, bet, ja kustība uz priekšu turpinās, suns tik un tā sasniedz vēlamo. No viņa skatpunkta vilkšana ir bijusi veiksmīga.
Tas nozīmē, ka sunim bieži svarīgāks ir rīcības iznākums, nevis saimnieka balss tonis. Dusmīgs aizrādījums pats par sevi neiemāca, kā rīkoties citādi, īpaši tad, ja suns vienlaikus iegūst to, ko vēlējās.
Arī ikdienas reakcijas var kļūt par ieraduma daļu
Uzvedības ķēdes mēdz veidoties arī satraukuma pilnās situācijās. Piemēram, suns izdzird durvju zvanu, skrien pie durvīm un sāk riet. Saimnieks steidzas viņam pakaļ, runā skaļāk, mēģina suni aizturēt vai novērst.
Atkārtojoties vienam un tam pašam scenārijam, suns var sākt reaģēt arvien straujāk, jo durvju zvans viņam jau saistās ar lielu rosību. Problēma nav tajā, ka saimnieks mēģina suni nomierināt, bet gan tajā, ka sunim nav iemācīts cits, skaidrs rīcības veids.
Daudzas šādas situācijas rodas tāpēc, ka cilvēks vēlas pēc iespējas ātrāk apturēt troksni vai novērst konfliktu. Saimnieks reaģē uz konkrēto brīdi, bet suns vienlaikus mācās no visa notikumu kopuma.
Noskaidrojiet, ko suns ar savu rīcību panāk!
Lai mainītu nevēlamu uzvedību, vispirms jāsaprot tās iemesls. Ir vērts pievērst uzmanību tam, kas notiek uzreiz pēc suņa rīcības.
Vai suns iegūst uzmanību? Vai viņam tiek iedots ēdiens? Vai viņš nokļūst tuvāk interesējošajai vietai? Vai cilvēks atkāpjas, tādējādi palielinot sunim nepieciešamo distanci?
Kad ir skaidrs suņa ieguvums, kļūst vieglāk saprast, kāpēc uzvedība atkārtojas. Tikai tad iespējams mainīt arī pašu situāciju.
Rīkojieties, pirms uzvedība kļūst intensīva!
Nevēlamu uzvedību ir vieglāk novērst tās sākumā, nevis tad, kad suns jau ir ļoti uzbudināts. Ja suns ēšanas laikā sāk pastiprināti vērot galdu, viņu var laikus aicināt doties uz savu vietu un piedāvāt piemērotu nodarbi. Ja suns satraucas, izdzirdot durvju zvanu, viņam iepriekš var iemācīt doties uz noteiktu vietu un tur gaidīt.
Svarīgi ir ne tikai pārtraukt nevēlamo rīcību, bet parādīt sunim saprotamu alternatīvu.
Māciet, ko darīt nevēlamās uzvedības vietā
Sunim nepietiek tikai dzirdēt, ko nedrīkst darīt. Viņam ir jāiemācās, kā rīkoties citādi. Ja nevēlaties klausīties riešanu uzmanības iegūšanai, jāievēro un jāatalgo brīži, kad suns mierīgi gaida. Ja nevēlaties lēkšanu, uzmanību var sniegt tad, kad visas četras ķepas atrodas uz zemes. Ja suns velk pavadu, kustība uz priekšu var turpināties brīdī, kad pavada atkal ir brīva.
Jo skaidrāk suns saprot, kura rīcība sniedz vēlamo rezultātu, jo vieglāk viņam atteikties no iepriekšējā ieraduma.
Suņi mācās arī tad, kad nenotiek treniņš
Suņa apmācība nav tikai komandu mācīšana noteiktā laikā un vietā. Suns mācās nepārtraukti, vērojot mūsu reakcijas un savas rīcības sekas.
Tāpēc svarīgi ir ne tikai labot jau izveidojušās problēmas, bet arī laikus pamanīt, kā tās rodas. Jo agrāk saimnieks pamana nevēlamās uzvedības sākumu un piedāvā sunim citu rīcības veidu, jo mazāka iespēja, ka tā kļūs par noturīgu ieradumu.