Šajā rakstā apskatīšu tematu, par kuru iepriekš Rimi Mājdzīvniekiem nav runāts: mazu suņu turēšana un kļūdas, ko pieļauj šādu suņu saimnieki un kuras noved līdz destruktīvai suņu uzvedībai.
Sākumā vēlos uzsvērt it kā skaidru, bet dažbrīd aizmirstu faktu – jebkurš suns ir suns neatkarīgi no tā izmēra. Nereti cilvēki pret maziem suņiem izturas pavisam citādi nekā pret lieliem. Gan ģimenes lokā, gan sabiedrībā pret šādiem suņiem bieži tiek izvirzītas citas prasības un izrādīta cita attieksme.
Pāraprūpe
Suns jebkādos apstākļos ir un paliek suns, tomēr bieži esmu novērojusi, ka tieši maza izmēra suņus cilvēki sāk pārvērst par saviem bērniem, maziem bēbīšiem, un pret tiem tā arī izturas. Šo suņu nelielais izmērs liek domāt, ka tie ir īpaši auklējami, un lielākoties šādos gadījumos notiek pāraprūpe. Pastāv maldīgs uzskats, ka šie suņi paši nav spējīgi tikt galā ar dažādām situācijām vai uzturēties noteiktos apstākļos. Otrs faktors, kas pilnībā sabojā veselīgas suņa un saimnieka attiecības, ir robežas, kuru bieži vien šādos gadījumos trūkst.
Skaudrā patiesība ir tāda, ka mazie suņi ir tieši tādi, kādus mēs tos izaudzinām. Mazliet atkāpjoties no galvenās domas, vēlos uzsvērt, ka vienmēr pastāv arī šķirnei raksturīgā uzvedība, kas instinktīvā līmenī vada suni, bet tas nebūt nav noteicošais faktors. Ir saprotama šādu suņu saimnieku vēlme savus mazos mīluļus pāraprūpēt, jo viņi taču ir tik mazi un mīlīgi. Tāpat tie ir gana kompakti, lai tos vienmēr nēsātu rokās. Šāda aprūpe noteikti ir mīlestības vadīta, bet tādā veidā suņiem tiek atņemts pats svarīgākais – būšana par suni.
Kādas mēdz būt sekas?
Nereti cilvēki sūdzas, ka to mazie suņi ir ļoti trauksmaini, daudz rej, nespēj palikt vieni vai nav īpaši sociāli. Tas ir tāpēc, ka šiem suņiem nav bijusi dota iespēja piedzīvot dažādas situācijas, pašiem tikt galā ar savām bailēm vai satraukumu. Viņiem nav bijusi iespēja būt suņiem, jo mēs vienmēr viņus vēlamies pasargāt. Nav iespējams izaugt par patstāvīgu indivīdu, nepārtraukti atrodoties tādā kā drošības burbulī. Negribu teikt, ka šādu suņu saimniekiem speciāli jārada bīstamas situācijas un tajās savs suns jāiemet, bet pietiks ar to, ka, pirms reaģēt uz normāli izveidojušos situāciju, sākumā padomājam: “Ja man būtu liels suns, vai es viņu tagad ņemtu rokās un sargātu?” Tāpat negribu apgalvot, ka visi mazie suņi ir vienādi, taču pāraprūpētu suņu ir pietiekami daudz, lai par to vajadzētu runāt speciālistiem. Pāraprūpēti suņi daudz biežāk ir mēģinājuši vai veiksmīgi ir iekoduši cilvēkam. Tāpat tie mēdz uzrādīt rakstura iezīmes, kas liecina par situāciju seku neapzināšanos, piemēram, skriešana virsū liela izmēra suņiem. Šādu uzvedību lieliem suņiem sauc par agresiju, bet mazajiem tā bieži vien paliek bez ievērības.
Kā tas izskatās no suņa perspektīvas?
Tajā brīdī, kad domājam, ka esam savu mazo mīluli no visa pasargājuši, patiesībā esam izaudzinājuši suni, kurš mūždien no visa baidās un kļūst ļoti nervozs, ja saimnieka nav blakus. Suns nav spējīgs būt pats, nav spējīgs būt viens. Kad šāda uzvedība tam tiek ieprogrammēta gadiem ilgi, tas vairs nav suns. No suņa paliek vien čaula.
Robežu neesamība noved pie visatļautības
Gulēšana gultā, bieža atrašanās klēpī, lēkšana virsū, sejas laizīšana, nenoteikts ēšanas režīms, nenoteikta mājas kārtība utt. – ar maza izmēra suni ir vieglāk pieļaut atkāpes no normas. Arī ar lieliem suņiem cilvēki mēdz nenovilkt robežas, tomēr, ja suns skrien un lec virsū svešam cilvēkam, attieksme pret mazu suni būs krasi atšķirīga, nekā ja to dara liels suns. Mazi suņi bieži vien dzīvo pasaulē, kurā tiem ļoti daudz kas tiek atļauts, tāpēc tie nezina, ka var uzvesties citādi un ka pastāv pietāte pret cilvēku.
Lai suns jūs uztvertu par savu saimnieku, nevis aprūpētāju, ir nepieciešama skaidra audzināšanas struktūra un robežas, kuras tiek izveidotas, līdzko suns ievests mājās, un pie tām vienmēr ir jāturas. Ir jābūt skaidri noteiktam, ko drīkst un ko nedrīkst darīt. Tas nāks par labu jūsu savstarpējām attiecībām, kuru pamatā ir cieņa, un palīdzēs sunim izveidot reālistisku priekšstatu par to, kāda kārtība valda ārpus mājām, lai tas spētu funkcionēt kā normāls sabiedrības dalībnieks.
Atļaujot sunim būt sunim, tam tiek sniegta iespēja piedzīvot normālu suņa dzīvi ar normālu suņu uzvedību, nevis nepārtrauktu atrašanos flight or fight režīmā.