Ir risinājums
Bieži aiz izmaiņām uzvedībā, ko saimnieki piedēvē vecumam, patiesībā slēpjas risināma vai vismaz kontrolējama kaite. Tipisks piemērs – dzīvnieks mazāk kustas vai ir kļuvis stīvs, laikam vecums. Protams, vecumā aktivitāte samazinās, bet bieži vien patiesais mazkustīguma iemesls ir locītavu problēmas. Suņu, sevišķi lielo šķirņu pārstāvju saimnieki to redz itin bieži – stīvums vai klibums pēc gulēšanas, nespēja veikli piecelties, nevēlēšanās doties pastaigā ir klasiskas locītavu sāpju pazīmes.
Locītavas nolietojas, ar vecumu samazinās dabiskais locītavu šķidrums, to virsmas kļūst nelīdzenas un veidojas negludumi jeb artrozes, kas veido iekaisuma procesus locītavās un sāpes. Tā ir kontrolējama problēma, kurai ir risinājumi, kas palīdzēs uzlabot dzīves kvalitāti mīlulim senioram – papildbarība, nepieciešamības gadījumā veterinārārsta nozīmēta pretsāpju terapija, kā arī ilgas darbības medikamentu iespējas. Ja suņu saimniekiem ar locītavām saistīto problēmu simptomi ir vieglāk ieraugāmi, kaķu saimniekiem pamanīt un aizdomāties, ka kaķim, iespējams, sāp locītavas, ir grūtāk.
Kaķiem raksturīgas mazāk izteiktas pazīmes, kas var šķist kā dabiska novecošana, tomēr iesaku kaķu senioru saimniekiem pievērst uzmanību tam, kā kaķis sevi kopj, vai nedara to slinkāk, vai trin un asina nagus, vai lec uz virsmām, krēsliem, palodzēm un, ja lec, vai tas notiek viegli, vai ar rūpīgu gatavošanos un vairākiem mēģinājumiem. Arī kaķiem veidojas hroniskas deģeneratīvas pārmaiņas locītavās, un arī kaķiem ir pieejami risinājumi, kā ar to cīnīties.
Ko darīt?
Protams, atbilstoša medikamentoza palīdzība ir viens risinājums, bet nenoliedzami palīdzēs arī vides pieejamība. Kaķim, kas visu dzīvi mīlējis sēdēt uz palodzes, bet vairs nevar uz tās tikt, dzīves kvalitāti uzlabos pakāpieni pieejamības nodrošināšanai. Sunim senioram – neslīdošas grīdas virsmas, mīksta guļvieta, īsāks pastaigu laiks, peldes kā aktivitāte.
Vērība un uzmanības pievēršana ir galvenais, ko var darīt saimnieks
Galvenais ir jebkuras kaites gadījumā nepieļaut, ka tā ieilgst, un laikus doties ar jautājumiem pie sava veterinārārsta, kas ir viens no galvenajiem preventīvajiem pasākumiem: klīniskā izmeklēšana un, vēlams, arī asins analīzes vismaz 1–2 reizes gadā. Otra būtiskā preventīvā lieta – vienkārši pievērst uzmanību. Vai ir mainījušies ūdens dzeršanas paradumi un apjomi? Vai ir pieaudzis vai samazinājies patērētā ēdiena apjoms? Vai dzīvnieks slodzi panes tāpat kā agrāk?
Kādēļ veikt izmeklējumus pie veterinārārsta, ja nekādu sūdzību nav?
Lai pamanītu izmaiņas, kamēr tās vēl nerada sekas. Piemēram, savlaicīgi diagnosticēts cukura diabēts dzīvniekam būs daudz vieglāk kontrolējams nekā gadījumos, kad organisms ir jau ilgstoši cīnījies ar paaugstinātu cukura līmeni. Iespējams, pazīmes vēl nav izteiktas, bet asins analīzēs jau būs redzamas nelielas glikozes izmaiņas. Tās regulāri kontrolējot, slimības gaita nevarēs uzņemt tik straujus apgriezienus. Līdzīgi ir ar onkoloģiskām saslimšanām, piemēram, piena dziedzeru audzējiem. Iespējams, saimnieks nemaz nav pamanījis sabiezējumus un nelielus veidojumus piena dziedzeros, ko savukārt pamanīs veterinārārsts. Jo savlaicīgāka diagnoze, jo vienkāršāka un ar iespējami veiksmīgāku iznākumu būs arī ārstēšana.
Protams, jārēķinās, ka senioram veterinārās izmaksas varētu pieaugt, bet jāuzdod jautājums – cik ilgi dzīvnieka veselība iepriekš nesagādāja problēmas un papildu izdevumus, un, ja to sadalītu uz mīluļa dāvātā prieka pilnajiem gadiem, vai tas nav godīgi nopelnīts?
Nenolaid rokas!
Suņos un kaķos senioros ir kas nenoliedzami īpašs, un to veido kopā pavadītie gadi. Jā, neviens nav mūžīgs, cilvēka un dzīvnieka kopīgais laiks ir limitēts, bet mūsu uzdevums ir parūpēties par cieņpilnām vecumdienām un ar atbilstošām rūpēm nodrošināt labāko mūža nogali, kāda dzīvniekam ir iespējama – pateicībā par kopīgo laiku.