Ļena Valdmane
Suņu dzīves eksperte, kinoloģe

Strauji pieaug ģimeņu vēlme pirkt kucēnu – kāpēc šobrīd tas ir riskanti?

Par suņiem • 15. Maijs, 2020
Pasaulē šobrīd pieaug tendence - adoptēt dzīvniekus no patversmēm. Tāpat daudzi iesaistās suņu socializācijas programmās, uz laiku sniedzot dzīvniekiem pagaidu mājas. Kā šī situācija ietekmē dzīvnieku glābēju darbu un kādēļ par aktīvu suņu adopciju nedrīkst pāragri priecāties?

Juglas patversmē “Labās mājas” ikdiena šobrīd mainījusies. Aiz slēgtiem vārtiem strādā vien daži darbinieki, apmeklētāji ielaisti netiek un arī brīvprātīgie suņus staidzināt nedrīkst – dzīvniekus pastaigās ved tikai paši kopēji.

“Šobrīd tā mēs varam strādāt, bet, protams, tas nav īsti patversmes darbs, mēs esam atteikušies arī no pat makulatūras pieņemšanas, jo es kā vadītāja uzņemos atbildību par to, lai minimizētu to risku ienest vīrusu patversmē,” stāsta dzīvnieku patversmes “Labās mājas” vadītāja Astrīda Kārkliņa.

Lai atslogotu patversmes no dzīvniekiem un minimizētu darbinieku plūsmu, daudzi suņi un kaķi šobrīd atrodas pagaidu mājās pie brīvprātīgajiem.

Tomēr daudz bīstamāka tendence ir pastiprinātā vēlme dzīvniekus adoptēt– aizdomīgu zvanu ar nolūku paņemt kucēnu vai kaķēnu kļūst arvien vairāk…

Zvanītāji pārsvarā ir izmisuši vecāki, kas vairs nespēj izdomāt jaunas aktivitātes bērnam, lai mājās kaut uz brīdi būtu miers – un izlemj par labu dzīvai rotaļlietai…

Motivācija adoptēt suni tādēļ, ka šobrīd ir daudz brīva laika vai mājās sāk kļūt garlaicīgi, ir pilnīgi nepareiza. Šāds lēmums nedrīkst būt spontāns un emociju vadīts - jābūt pārliecinātam, ka tam piekrīt visi ģimenes locekļi, vai kādam nav alerģijas, kurš suni audzinās, skolos, baros, vedīs pastaigās un galu galā - uzturēs finansiāli.

Pastāv mīts, ka lielas izmaksas vajadzīgas tikai tīršķirnes suņiem – tiem, kurus jāved uz izstādēm un jāfrizē. Daudzus joprojām šokē tas, ka patversmei jāmaksā ziedojums, lai suni adoptētu – taču arī dzīvnieku glābējiem ir jāpārliecinās, vai cilvēks vispār būs spējīgs suni uzturēt daudzu gadu garumā.

Ir jārēķinās ar to, ka suņa barošana atkarībā no suņa izmēra izmaksās no 40 līdz pat 100 eiro mēnesī. Ir jārēķinās ar to, ka vizīte pie vetārsta var izmaksāt 20 eiro un var izmaksāt 200 eiro.

Tāpat līdzekļi būs vajadzīgi suņa kopšanai, skološanai, ikdienas inventāram, guļvietai un rotaļlietām. Ja ir pārliecība, ka finanses nesagādās problēmas, nākamais jautājums ir apmācība. Suņu skolas grupu nodarbības šobrīd nenotiek, un instruktori apmāca suņus tikai individuāli – taču tādā veidā nav iespējams nodrošināt kucēnam tik nepieciešamo socializāciju.

Ja iepriekš mēs varējām vienkārši doties ar kucēnu uz parku, satikt daudz dažādus cilvēkus, citus suņus, bērnus, tad šobrīd tas nav iespējams.

Cilvēkiem, kuriem nav bijusi iepriekšējā pieredze kucēna audzināšanā, tas ir ļoti, ļoti riskanti, jo šis vitāli svarīgais periods kucēna audzināšanā var tikt izmantots nepilnvērtīgi vai vispār palaists garām.

Arī Elīna pārliecinājās par to, ka iedomas un realitāte par dzīvi kopā ar suni atšķiras. Pirms gada Elīna iesaistījās patversmes suņu socializācijas projektā, dodot pagaidu mājas ridžbekam, kas meiteni pilnībā izmeta no komforta zonas,

“Tās nebija trīsreiz dienā pastaigas, tās bija pastaigas ik pēc stundas, un man ar to saskarsme nebija bijusi. Tāpēc man šķita, ka kucēnam vajadzēs trīsreiz dienā iziet ārā, bet, nē, kucēnam vajag daudz reizes biežāk iet ārā, lai iemācītu nokārtoties,” stāsta Elīna, “s varēju stundu sēdēt uz trepēm un raudāt, jo suns nekāpj ne pa kāpnēm, nekāpj liftā un šī šķirne bija man neatbilstoši liela. Neko izdarīt nevarēju, ne pagrūst, ne pastumt, ne arī uznest.”

Turklāt Elīnai tā arī neizdevās iegūt kucēna respektu – viņš par barvedi uzskatīja Elīnas draugu un klausīja tikai viņu. Nākamais uz pagaidu mājām pie meitenes devās jau pieaudzis malamuts, kurš nemācēja labas manieres.

“Man radās pleca problēmas, jo viņš ļoti rāva siksnu. Bija katra pastaiga stresā ļoti lielā - lai suns neapēstu ko no zemes, jo šis suns bija kā milzīgs putekļsūcējs, kas ēda visu, kas pagadās. Un man bija joks, ka viņa mīļākais ēdiens ir salvetes. Ridžbeks mani izveda morāli cauri ellei un malamuts mani fiziski izveda cauri ellei,” pieredzē dalās Elīna.

Gūtā pagaidu māju pieredze lika saprast, kāds suns noteikti ģimenei nav piemērots – un kāds ir! Decembrī viņa adoptēja Dambo, kurš vairākas reizes nezināmu iemeslu dēļ bija atvests atpakaļ uz patversmi.

“Mēs viņu paņēmām uz pagaidu mājām, lai saprastu, kas varbūt, kaut kāda vaina sunim, vai nu kāds iemesls, kāpēc viņu realitātē atved atpakaļ. Un paņēmām uz pagaidu mājām, un viss perfekti, nav nekāda mocīšanās, kā bija ar iepriekšējiem suņiem un suns arī palika pie mums tagad adoptēts,” stāsta Elīna.

Tā kā Elīna vienmēr strādājusi no mājām, ārkārtas situācijas radītais ritms viņu nekādi neietekmē – nav bažu par to, ka kaut kas krasi varētu mainīties. Taču citiem būs jāatgriežas darbos – un adoptēto suņu saimniekiem būs citas darīšanas ārpus mājas…

Jāatceras – ja kucēns pirmajos dzīves mēnešos iemācās sliktas manieres, attīsta dažādus niķus un netiek pareizi apmācīts, drīz vien saimniekiem būs jātiek galā ar neaudzinātu pusaudzi. Vēl sarežģītāk ir labot jau pieauguša suņa uzvedību. Tādēļ, ja nav pārliecības, vai sunim būs vieta saimnieka ikdienā arī pēc krīzes beigām, labāk šādu nopietnu lēmumu atlikt.


Populārākie raksti