Voljērs ir ierobežota teritorija, viens no suņa turēšanas veidiem un risinājumiem suņa dzīvei ārpus iekštelpām. Izvēloties voljēru kā suņa dzīvesvietu, jāņem vērā svarīgs nosacījums: ārā drīkst turēt tikai tādu suni, kura apmatojums, veselības stāvoklis un paradumi to atļauj. Voljērs viennozīmīgi ir labāks risinājums, nekā turēt suni piesietu, jo ļauj dzīvniekam brīvi kustēties un pārvietoties. Kas jāņem vērā, ierīkojot voljēru, apskatīsim raksta turpinājumā.
Primāri voljērs nepieciešams, ja teritorija, kurā tiek turēts suns, ir neiežogota, lai dzīvnieks nevarētu brīvi no tās iziet. Voljērs kalpo arī kā īslaicīgi ierobežojoša platība slēgtās teritorijās un pagalmos, ja nepieciešams suni turēt atsevišķi no ciemiņiem vai ja sunim ir tendence doties klejojumos ārpus saimnieku īpašuma, vai ir nepieciešams ierobežot brīvu pārvietošanos dzīvniekam ar noslieci uz agresiju. Tāpat daudzi saimnieki savas prombūtnes laikā izvēlas ārā dzīvojošu suni ievietot voljērā, lai suns neraktu dārzu vai aktīvi neskraidītu gar teritorijas sētu, vai arī ir vēlme norobežot vairākus dzīvniekus. Visi šie faktori ir pamats voljēra ierīkošanai.
Tomēr pastāv arī alternatīvas, kā atturēt suni no neiežogotas teritorijas pamešanas, piemēram, radiosētas. Tas nozīmē, ka sunim ir kakla siksniņa ar speciālu ierīci, kas dod signālu, ja suns tuvojas novilktajai līnijai, bet, to šķērsojot, saņem nelielu elektriskās strāvas triecienu. Tā ir alternatīva iežogojumam, bet jāņem vērā, ka iekārta var izlādēties.
Pareizā voljēra izvēle
Materiālu izvēle var būt ļoti dažāda – sākot ar stiepļu žogu, ko gan vēlams kārtīgi nostiprināt, lai dzīvnieks ar savu svaru to nevar deformēt, beidzot ar metāla konstrukciju materiālu. Metāla voljēri pieejami arīveikalos, tie vizuāli atgādina lielus būrus, kas noslēgti no visām pusēm.
Grīdas seguma materiālam jābūt viegli kopjamam, bet arī tādam, kas nav ļoti vēss, neuzkarst un nekļūst slapjš un dubļains. Ierīkojot smilšu pamatu, jāierīko arī noteces, jo pēc lietus mūsu klimata apstākļos veidosies dubļi. Smilts vasarā būs patīkams materiāls, kā arī sunim būs iespēja tajā rakties, lai atrastu vēsāku zemes stūrīti. Betona pamats ir viegli kopjams, bet ir vēss un nepatīkams gulēšanai, kā arī uzkarst saulē. Labs risinājums ir dēļi vismaz daļā voljēra: tie būs salīdzinoši viegli kopjami, bet nodrošinās iespēju patverties no peļķēm un dubļiem.
Svarīgi, lai voljērs ir pietiekami plašs un lai dzīvnieks no tā nevar brīvi izkļūt. Ļoti bieži suņi atrod ceļu ārā no voljēra, tam pārlecot; tātad ir rūpīgi jāpiemēro voljēra augstums suņa izmēram un spējai uzlēkt augstumā, kas vairākkārt pārsniedz paša suņa izmēru. Otrs veids, kā suņi izmūk no voljēra, ir izrakšanās no tā. Būtiski ir padomāt par voljēra sienu materiāla ierakšanu zemē vismaz 30–50 cm dziļumā, lai no rīta nenāktos saskarties ar nepatīkamu pārsteigumu, ka draugs voljērā nav atrodams un ir devies savās gaitās.
Ļoti būtiski piedomāt, lai voljēram būtu vieta, kur suns var patverties no lietus un kas rada ēnu saulainā laikā. Šāda vieta ir it sevišķi svarīga, jo dienas saulainajā laikā var rasties pārkaršanas risks .
Tā var būt būda, speciāls jumtiņš, vai kāds lielāks koks, kas dod ēnu un patvērumu. Daudziem suņiem ļoti patīk pakāpties uz būdas jumta, lai vērotu apkārt notiekošo, ko var risināt ar plakanu jumta konstrukciju, bet atkal jāpadomā, lai pakāpiens uz jumta nav taisnākais ceļš ārā no iežogojuma.
Ja suns lielāko diennakts daļu pavada voljērā, tam jābūt gana lielam, lai dzīvnieks varētu kādā attālākā stūrī nokārtot dabiskās vajadzības (neaizmirstam par regulāru tīrīšanu) un lai ēšanas un dzeršanas zona atrastos atsevišķi no šīs vietas. Saimniekam katru dienu ir jānodrošina savam mīlulim iespēja doties vismaz 30 minūtes garā pastaigā ārpus iežogotās teritorijas.
Kā suni pieradināt
Ja suns pirmo reizi uz ilgstošu laiku tiek ievietots slēgtā platībā, ir pilnīgi saprotams, ka tas var reaģēt ar riešanu, trakošanu un skriešanu, mēģinot izkļūt no slēgtās telpas. Tādēļ saimniekam jābruņojas ar pacietību. Ieteicams sākt ar neilgu laiku, ko ļauj sunim pavadīt voljērā, piemēram, ar 30 minūtēm, kuru laikā saimnieks attālināti novēro suņa reakciju uz jaunajiem apstākļiem. Pirms mīluli lūdzat doties voljērā, noteikti vajadzētu padomāt par kādu pozitīvu stimulu – kārumu, mīļāko mantu, sunim pazīstamu pledu ar zināmu smaržu, kuru ievietot būdā, lai suns nedomā, ka voljērs ir sods vai apdraudējums. Noteikti jāpaslavē suns par voljērā pavadīto laiku. Pamazām voljērā pavadīto laiku var palielināt, līdz suns tur jūtas droši un pierod pie jaunajiem apstākļiem.
Suns nav būra dzīvnieks, tas ir gan ģimenes loceklis un kompanjons, gan sargs, tādēļ voljēram nevajadzētu būt pastāvīgai dzīvnieka uzturēšanās vietai. Suņi ir ļoti sociālas būtnes, un bieži ir grūti apvienot ārā dzīvojoša suņa nepieciešamību pēc kontakta ar cilvēku vai sugas brāļiem ar dzīvi iežogotos apstākļos. Tādēļ pirms suņa iegādes ir 10 reizes jāapdomā nepieciešamība savā ģimenē ieviest suni. Bieži pastāvīgi tiek piesieti vai iežogojumā nonāk suņi ar uzvedības problēmām – vēlmi bēgt no mājām, rakt dārzu, nokārtoties, saimniekprāt, tam nepiemērotās vietās, ko var risināt ar apmācībām, bet par to visu ir jādomā, pirms dzīvnieks tiek ievietots ierobežotā teritorijā.
Daļa saimnieku izvēlas arī iekštelpās veidot būra vai voljēra risinājumu, lai suns tajā dienas laikā, kad tiek atstāts viens, nestaigātu pa visu mājokli.
Attēla avots: pexels.com