Ļoti svarīgs bērna attīstībā ir brīdis, kad tiek uzsākta piebarošana. Pārāk agri vai, tieši pretēji, vēlu sākta piebarošana var veicināt bērna fiziskās attīstības aizturi un var rādīt papildu veselības problēmas.
Kas par šo jautājumu jāzina vecākiem, stāsta uztura speciāliste un “Rimi bērniem” eksperte Olga Ļubina.
Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas rekomendācijām piebarošana jāuzsāk, kad zīdainis ir sasniedzis sešu mēnešu vecumu. Eiropas Alergologu asociācija iesaka to sākt ne agrāk kā pēc četru mēneša vecuma, lai mazinātu pārtikas alerģiju risku. Bet, protams, galvenais kritērijs, kad uzsākt piebarošanu, ir bērna veselības stāvoklis.
Biežākās kļūdas, ko vecāki pieļauj, uzsākot piebarošanu:
1. Agrīni vai vēlīni uzsākta piebarošana.
Tas nozīmē, ka piebarošanu nevajadzētu sākt, pirms bērns nav sasniedzis 17. nedēļu. Tāpat nav pamata to darīt daudz vēlāk par 26. nedēļu jeb sešu mēnešu vecumu. Piedzimstot mazuļa gremošanas trakts vēl nav spējīgs sagremot lielmolekulas, saliktus savienojumus, kas ir sastopami pārtikā. Sasniedzot sešu mēnešu vecumu, bērna organismā aktivizējas fermenta amilāzes darbība, kā rezultātā zīdainis ir spējīgs sagremot cieti saturošus produktus. Pārāk agri uzsākta piebarošana var veicināt gremošanas sistēmas darbības traucējumus, alerģiskas reakcijas, aizkavētu attīstību. Vēlīni uzsākta piebarošana var izraisīt uzturvielu, enerģijas, vitamīnu un minerālvielu trūkumu, kā dēļ palēninās bērna augšana un attīstība. Tas tāpēc, ka mātes piens vai piena maisījums spēj nodrošināt zīdaini ar visu nepieciešamo līdz aptuveni sešu mēnešu vecumam, pēc tam organisma prasības pieaug (tajā pašā laikā zīdīšanu ir ieteicams paralēli turpināt arī pēc sešu mēnešu vecuma).
2. Uzsāk piebarošanu ar augļiem.
Par pārāk rupju kļūdu šo nosaukt nevar, tomēr piebarošana ar augļiem veicina to, ka dārzeņu ieviešana uzturā būs daudz grūtāka, kā arī, iespējams, bērns netiks iemācīts ēst dārzeņus un dos priekšroku saldākiem ēdieniem arī pieaugot. Piebarošanu pareizi ir sākt ar dārzeņiem, piemēram, kabaci vai ziedkāpostu, jo tiem nav izteiktas garšas, tie nesatur tik daudz cukuru un ogļhidrātu kā augļi.
3. Ātrā pāreja no zīdaiņa uztura uz kopējo galdu.
Līdz gada vecumam bērnam nevar būt kopējais galds ar vecākiem, jo pieaugušo ēdiens ir par smagu, ēdiena konsistence neatbilst bērna košļāšanas un rīšanas spējām, tas satur pārmērīgi daudz garšvielu, tauku. Mazulim domāta ēdiena diena gatavošanai jābūt saudzīgai: piemērota vārīšana, tvaicēšana.
Līdz gada vecumam bērnam nevar būt kopējais galds ar vecākiem, jo pieaugušo ēdiens ir par smagu, ēdiena konsistence neatbilst bērna košļāšanas un rīšanas spējām.
4. Dod padzerties saldinātus dzērienus.
Bieži liekas – ko tad dzert pliku ūdeni, labāk piedāvāt mazajam kādu saldu tēju, kompotiņu vai atšķaidītu sulu, kā rezultātā bērns neiemācās dzert parastu ūdeni. Taču te būtiski apzināties, ka šo ieradumu turpmāk dzīvē būs ļoti grūti mainīt, tāpēc svarīgi piedāvāt bērnam padzerties ūdeni!
5. Saldināto piena produktu ieviešana bērna uzturā.
Sākot ar 8–10 mēnešu vecumu, kad pakāpeniski var sākt ieviest uzturā skābpiena produktus, piemēram, bezpiedevu jogurtu, kefīru vai biezpienu, vecākiem liekas, ka šie produkti ir par skābu. Tāpēc viņi pievieno produktiem cukuru, saldu ievārījumu vai pērk gatavus jau saldinātus produktus. Taču vērts atcerēties, ka zīdainim absolūti nav nepieciešams lieks cukurs. 100 mililitri jogurta satur jau 1,5 tējkarotes pievienota cukura!
Zīdainim absolūti nav nepieciešams lieks cukurs. 100 mililitri jogurta satur jau 1,5 tējkarotes pievienota cukura!
6. Pārāk ilgi bērna ēdiens tiek blendēts.
Protams, uzsākot piebarošanu, ēdienam ir jābūt blendētam un viendabīgam, taču, bērnam augot un sasniedzot 8–10 mēnešu vecumu, uzturam jākļūst aizvien neviendabīgākam. Vecāki var gatavot biezeņus, ēdienu sasmalcinot ar dakšiņu, bet to vairs neblendēt, lai bērns iemācās košļāt un ēst neviendabīgas konsistences pārtiku. Vēl laba metode, kā mazuli pieradināt pie cietāka ēdiena, – piedāvāt pašam ar savu roku ņemt un ēst mīksti novārītu ziedkāpostu vai kartupeļus.