Ko mācīt bērnam, kuram dara pāri?

Vai vecākiem teikt „Tiec galā pats!”, vai tomēr iesaistīties, lai problēmu atrisinātu. Padomos dalās Rimi Bērniem emocionālās labsajūtas un attiecību eksperte, psiholoģe Iveta Aunīte.

Daudzās ģimenēs vecāki māca bērniem: „Ja tev kāds dara pāri, sit pretī!”. Tas ir kļūdains vēstījums, jo, pirmkārt, apmēram līdz desmit gadiem viņš neizprot jēdzienu „darīt pāri”, taču lieliski sadzird atļauju „sit pretī!”. Otrkārt, mēs mācām bērniem, ka sarežģītas situācijas var atrisināt tikai vardarbīgā ceļā. Būtu vēlams, lai mamma un tētis norādītu, ka jebkurā situācijā nevienu nedrīkst apsaukāt un nedrīkst pacelt rokas. Šis nebūs tas gadījums, kad mudināsim bērnu atdarīt citam ar to pašu. Tieši otrādi - mācām būt labestīgiem un draudzīgiem, jo tādā veidā savas atvases pasargāsim no situācijām, kurās viņiem būtu jāaizstāvas.

Vecākiem un pedagogiem nevajadzētu atbildēt „Tieciet galā paši!” vai „Beidz sūdzēties!”

Vecāki bieži ir neizpratnē, kā iemācīt bērnam izturēties pret sevi cieņpilni un draudzīgi, jo skaidrs, ka nevajadzētu ļaut sevi apvainot vai fiziski aizskart. Ko darīt ar mazo pāridarītāju? Kā reaģēt? Jau agrā bērnībā mazajam jāmāca pateikt, ko viņš drīkst darīt, ko nē, kas labi un kas slikti, līdz ar to viņam ir izpratne, ko nedrīkstētu arī citi bērni. Pieaugušajiem jāpalīdz mazam bērnam komunicēt ar saviem vienaudžiem, parādot, kas būtu jāsaka attiecīgajā situācijā. Piemēram, smilšu kastē kāds atņem bērniņam rotaļlietu, norādi, kā šādā situācijā rīkoties: „Saki viņam, lai atdod tev rotaļlietu!” Ja kāds bērns pagrūž, pamudini savu atvasi grūstītājam pateikt, lai beidz tā darīt. Tomēr realitātē ne vienmēr bērna lūgumu pāri darītājs uzklausīs. Tāpēc mācām bērnam iet prom no tiem bērniem un no situācijas, kas viņam nav patīkama.

Un visbeidzot mācām bērniem iet lūgt palīdzību pieaugušajiem. Vecākiem un pedagogiem vajadzētu nevis atbildēt „Tieciet galā paši!” vai „Beidz sūdzēties!”, bet palīdzēt bērniem izprast lietu kārtību un noteikumus. Sūdzēšanos drīkst ignorēt, ja tā nav pamatota un tiek izmantota, lai tikai pievērstu sev uzmanību, piemēram, „Kārlis uz mani paskatījās” vai „Anna pieskārās manai karotītei”. Tāpat sūdzēšanās var tikt realizēta kā atriebība - bērns tiek rāts citu klātbūtnē, un pēc brīža viņš nāk nosūdzēt kādu, lai tagad tiek aizrādīts arī kādam citam, tāpat kā viņam.

Vēl sūdzēšanās var notikt pēc projekcijas mehānisma - mazulis grib pats izdarīt kādu blēņu, pats neuzdrīkstas, bet pastāsta par citiem, kas ir uzdrīkstējušies pārkāpt noteikumus. Šajās situācijās pieaugušais drīkst ignorēt teikto.

Taču situācijā, piemēram, bērnu laukumiņā uz slīdkalniņa, kur noteikumi paredz ievērot rindas kārtību un laisties no kalniņa lejā pa vienam, bet kāds aktīvs bērns ielien bez rindas, pagrūžot citus, mums, vecākiem, ir jāiejaucas. Un tas var arī nebūt aizrādījums konkrētam bērnam, bet mums jāpārrunā noteikumi, dodot iespēju bērniem izprast, kāda uzvedība nav pieļaujama.

Foto: Shutterstock.com

Izglītība

13. Decembris, 2017


Lasi vairāk