Dārziņā eņģelis, mājās palaidnis: kāpēc bērni dažādās vidēs uzvedas tik atšķirīgi?
“Daudzi vecāki atzīst, ka šādos brīžos pārņem neizpratne – kā iespējams, ka dārziņā bērns ir īsts eņģelis, bet mājās kļūst nevaldāms?” stāsta klīniskā psiholoģe, Rimi Bērniem eksperte Aija Krišjāne. “Vecākiem ir svarīgi zināt, ka tā nav kļūda audzināšanā vai bērna rakstura problēma. Šīs uzvedības cēloņi sakņojas ar bērna attīstību cieši saistītos psiholoģiskos aspektos.”
Mājas kā bērna drošības sala
Saskaņā ar piesaistes teoriju bērni visintensīvākās emocijas pauž tieši to cilvēku klātbūtnē, ar kuriem jūtas visdrošāk. Tas nozīmē, ka kopā ar vecākiem bērns atļaujas būt pilnīgi īsts – arī noguris, pārstimulēts, dusmīgs vai vīlies, skaidro psiholoģe. Bērnudārzā bērnam nepārtraukti jāpielāgojas – jāgaida sava kārta, jādalās, jāiekļaujas grupā, jāizpilda norādes un jāreaģē uz citu bērnu vajadzībām. Tas prasa milzīgu emocionālo un nervu sistēmas enerģiju. Savukārt mājās bērns beidzot var “nolaist tvaiku” un atbrīvoties no dienas laikā sakrātās spriedzes.
“Tāpēc vecāki bieži redz to, ko audzinātājas neredz – bērna emocionālās “aizkulises”. Un, paradoksālā kārtā, šāda uzvedība ir arī kompliments vecākiem: bērns jūtas pie jums pietiekami droši, lai atļautos būt viņš pats, ne tikai savās mierīgajās, bet arī izaicinošākajās emocijās,” teic Rimi Bērniem eksperte Aija Krišjāne.
Pašregulācijas noslēpumi
Lai bērns spētu kontrolēt emocijas un impulsus, nepieciešama pietiekami nobriedusi pašregulācijas sistēma – smadzeņu daļa, kas pilnībā attīstās tikai pieauguša cilvēka vecumā, pat līdz apmēram 25 gadiem. Līdz tam bērns lielā mērā “aizņemas” vecāka emociju regulācijas spējas – viņa mieru, klātbūtni un balss toni. Ikdiena bērnudārzā prasa nepārtrauktu sevis kontrolēšanu: paklausīt norādēm, dalīties, izturēt troksni, intensīvu aktivitāti un spilgtus stimulus. Daudzi bērni to spēj, taču tas notiek ar lielu iekšējo piepūli. Dienas beigās šī spēja bieži vien ir izsmelta, un pavisam mazs, šķietami nenozīmīgs notikums – “nepareizā” krūzīte, pārtraukta rotaļa vai zeķe, kas “grauž” – kļūst par pēdējo pilienu paškontroles krūzē. Bērns nereti pats nespēj izskaidrot, kas viņam kaiš, jo uzvedību neizraisa viens konkrēts iemesls, bet gan dienas laikā uzkrātās emocijas. “Daļa bērnu to izpauž ar skaļu, eksplozīvu reakciju, citi kļūst pasīvi, čīkstīgi vai viegli aizkaitināmi. Taču abos gadījumos tā nav manipulācija vai spīts – tas ir bērna nervu sistēmas pārslodzes signāls,” skaidro eksperte.
Atšķirīgas vides: struktūra dārziņā un brīvība mājās
Bērnudārzā valda skaidri noteikumi un vienmērīgs dienas ritms: brokastis, rotaļas, nodarbības, pastaiga, pusdienas, diendusa. Bērna ķermenis un prāts pierod pie šīs secības, un paredzamība palīdz uzturēt emocionālo līdzsvaru. Mājās vide parasti ir daudz brīvāka: vecāki gatavo vakariņas, kāds skatās televizoru, cits runā pa telefonu, papildus tam nāk mainīgs darba grafiks un dažādas ārpusskolas aktivitātes. No vienas puses – šī brīvība bērnam var būt patīkama, taču no otras – tā var radīt apjukumu un pārslogot, īpaši tad, ja bērns jau ir noguris pēc dienas dārziņā.
Dažiem bērniem, īpaši tiem, kuriem ir augstāka sensorā jutība vai intensīvāks temperaments, arī mājas vide var kļūt tikpat izaicinoša kā pārpildīta, skaļa rotaļu istaba.
Kā vecāki var palīdzēt?
- Svarīgākais – pārstājiet vainot sevi. Uzvedības atšķirības starp dārziņu un mājām ir dabiskas un loģiski izskaidrojamas. “Vecāku uzdevums nav “izlabot” bērnu, bet būt viņam par drošu balstu brīdī, kad dienas laikā uzkrātā spriedze beidzot meklē izeju,” stāsta klīniskā psiholoģe, Rimi Bērniem eksperte Aija Krišjāne.
- Viens no efektīvākajiem veidiem, kā mazināt “tornado sajūtu” vakaros, ir radīt mierīgu un paredzamu pāreju no vienas vides uz citu. Paredzamība bērnam sniedz drošību – ja viņš zina, kas notiks tālāk, pielāgoties ir daudz vieglāk. Piemēram, pēc bērnudārza var ieviest nelielu pārejas rituālu: īsu pastaigu, brīdi rotaļu laukumā, kopīgu dzērienu vai piecas mierīgas minūtes sarunai mašīnā. Šie brīži palīdz bērnam pakāpeniski pārslēgties no intensīvas sociālās vides uz mājas ritmu.
- Svarīgs elements ir arī fiziskā izlāde. Dienas laikā uzkrātā enerģija un saspringums jāpalīdz atbrīvot – piemēram, ar skriešanu, lecamauklu, šūpolēm, divriteni. Labi darbojas arī sensorās aktivitātes: plastilīna vai māla mīcīšana, zīmēšana u.c. Tās nomierina nervu sistēmu un palīdz bērnam atgūt līdzsvaru. Dažiem bērniem palīdz arī sensorās rotaļlietas, ko var izmantot jau ceļā uz mājām.
- Liela nozīme ir vecāku klātbūtnei un mieram. Noguris bērns nespēj uztvert garas pamācības – bieži pietiek ar vienkāršu, empātisku frāzi: “Es redzu, ka tev šodien ir grūti. Es esmu tev blakus.” Šāda attieksme rada drošību un palīdz bērnam nomierināties daudz efektīvāk nekā gari skaidrojumi.
- Un, protams, arī vecākiem pašiem ir vajadzīgs atbalsts. Bērns daudz vieglāk regulē savas emocijas, ja jūt, ka pieaugušais blakus ir līdzsvarots. “Ja vecāks ir pārguris, uzvilkts vai izdedzis, vakars neizbēgami kļūst grūtāks visiem. Tāpēc rūpes par sevi nav egoisms – tā ir svarīga daļa no rūpēm par bērnu,” atgādina eksperte.
Kad nepieciešams papildu atbalsts?
Vairumam bērnu šīs emocionālās un uzvedības epizodes pāriet tikpat dabiski, kā sākušās – bērns atpūšas, jūtas labāk un uzvedība atkal kļūst līdzsvarota. Taču, ja uzvedība kļūst ļoti intensīva, agresīva, ja bērns nespēj atgūties no šķietami ikdienišķiem notikumiem vai pastāvīgi dzīvo pārslogotā stāvoklī, ieteicams meklēt bērnu psihologa konsultāciju. Svarīgākais ir laikus pamanīt bērna signālus un palīdzēt viņam attīstīt tās prasmes, kuras šobrīd vēl nav nobriedušas – emocionālo regulāciju, stresa pārvaldību, spēju atslābināties un nosaukt savas sajūtas. Savlaicīgs atbalsts bērnam palīdz izvairīties no lielākām grūtībām nākotnē un veido stabilu emocionālo pamatu.
26. Novembris, 2025