Brīnuma psiholoģija: kāpēc bērniem vajag ticēt Ziemassvētku vecītim
Dažiem šķiet, ka brīnuma uzturēšana robežojas ar “melošanu”, citi to redz kā siltu, ģimenisku tradīciju. “Taču bērnu psiholoģijas pētījumi skaidri parāda – Ziemassvētku vecīša tēls nav pielīdzināms meliem. Laiks, kurā bērni tic Ziemassvētku brīnumam, ir nozīmīgs emocionālās attīstības posms, kas bērna iekšējās pasaules veidošanā pilda daudz lielāku funkciju, nekā sākumā šķiet. Atcerēsimies, ka līdz aptuveni septiņu gadu vecumam fantāzija ir organiska bērna realitātes daļa,” skaidro klīniskā psiholoģe, Rimi Bērniem eksperte Aija Krišjāne.
Fantazēšana ir ļoti vēlama
Bērns var vienlaikus ticēt gan tam, ka rotaļu lācis runā, gan tam, ka Ziemassvētku vecītis ierodas ar ziemeļbriežiem. Fantāzijas pasaule bērnam nav maldi – tā ir dabiska domāšanas un attīstības sastāvdaļa noteiktā vecumposmā. Turklāt fantazēšana ir ne tikai normāla, bet arī ļoti vēlama: tā attīsta radošumu, problēmu risināšanas prasmes, valodu un iztēli. Bērns, kurš spēj noticēt brīnumam, vēlāk spēj elastīgāk domāt, radošāk pieiet sarežģītām situācijām un vieglāk rast risinājumus neparedzētām problēmām.
Ziemassvētku vecīša simboliskā un emocionālā nozīme
Mazam bērnam Ziemassvētku vecītis nav tikai tēvocis ar bārdu – šajā tēlā iemiesojas vairākas psiholoģiski svarīgas šķautnes:
- Ideja, ka pasaule ir laba un droša. “Ziemassvētku vecītis ienes sajūtu, ka pasaulē ir kaut kas silts, maigs un labs. Šī pieredze palīdz bērnam veidot pozitīvu pasaules uztveri un uzticēšanos pasaulei,” skaidro psiholoģe.
- Brīnums kā cerība. Bērni savā ikdienā bieži sastopas ar situācijām, kuras viņi nespēj kontrolēt. Ziemassvētku vecīša stāsts māca, ka reizēm lietas notiek “vienkārši tāpat” – jā, un tās var būt arī brīnumaini skaistas. Šī pieredze bērnam iedod cerības sajūtu un ticību labajam.
- Rituāls, kas vieno ģimeni. Kopīgā vēstuļu rakstīšana, piena un cepumu atstāšana uz palodzes, rūķu pēdu meklēšana sniegā – tās ir mazās tradīcijas, kas nostiprina ģimenes emocionālo tuvību un rada pieredzes, kas paliek atmiņā visu mūžu.
Vai ticība Ziemassvētku vecītim kaitē? Pētījumi saka – nē
“Pētījumi liecina, ka brīdī, kad bērns sāk apšaubīt Ziemassvētku vecīša eksistenci, šis process norit dabiski un bez emocionālām traumām. Lielākā daļa bērnu nonāk pie patiesības aptuveni 6–8 gadu vecumā, un tas parasti nesagādā smagu vilšanos. Gluži pretēji – viņi bieži jūtas lepni, ka kļūst “lielāki” un tagad paši var būt brīnuma radītāji jaunākiem bērniem,” stāsta klīniskā psiholoģe, Rimi Bērniem eksperte Aija Krišjāne. Bērnu psihologi uzsver: pieaugušie, kas atceras savu bērnību, ļoti reti Ziemassvētku vecīša stāstu apraksta kā “melus”. Drīzāk tā ir silta, maģiska pieredze, kas saistās ar kopā būšanu, gaidīšanu, rituāliem un mīlestību – nevis ar maldināšanu. Tieši tādēļ fantāzijas laiks bērnībā tiek uzskatīts par veselīgu un nozīmīgu attīstības posmu.
Kā apvienot brīnumaino ar racionālo?
1. Sekojiet bērna iniciatīvai – bērns pats parāda, cik daudz brīnuma viņam vajag
Mazie bērni paši nosaka fantāzijas robežas: vienā brīdī viņi pārliecinoši stāsta, ka Ziemassvētku vecītis slepus skatās pa logu, bet nākamajā brīdī pēkšņi jautā: “Bet kā viņš spēj nokļūt visās mājās vienā naktī?” Tas nav protests vai provokācija – tā ir dabiska attīstības pazīme. Vecāku uzdevums šajā brīdī ir nenoliegt bērna ziņkāri, bet arī neuzspiest stāstu, ja bērns pats sāk to apšaubīt. Vislabāk strādā atbildes, kas uztur maģiju, vienlaikus respektējot bērna domāšanas attīstību:
- “Ko tu pats domā?”
- “Katrs šo stāstu redz mazliet citādi. Kā tu to redzi?”
2. Neizmantojiet Ziemassvētku vecīti kā audzināšanas instrumentu
Frāzes “Ja nebūsi labs, dāvanas nesaņemsi” vai “Vecītis tādiem bērniem neatnāk” nepalīdz, bet gan palielina bērna trauksmi un padara Ziemassvētku vecīti par sodītāju. Ziemassvētku vecītim bērna uztverē jāpaliek dāsnuma, rūpju un siltuma simbolam – nevis “labas uzvedības policistam”. Tas ir tēls, kas iedrošina un iepriecina, nevis soda.
3. Radiet brīnumu ar rituāliem, nevis lietām
Bērni pieaugušā vecumā neatceras, cik dāvanas saņēma, bet viņi ļoti labi atceras sajūtas un kopīgos brīžus. Brīnums rodas:
- cepot piparkūkas (Tev var noderēt padomu raksts "Mazi, mīļi pārsteigumi ģimenei un draugiem Ziemassvētku laikā")
- kopā klausoties zvaniņos pie durvīm,
- rakstot vēstuli Ziemassvētku vecītim,
- meklējot “ziemeļbriežu pēdas” piemājas sniegā.
Rituāliem nav jābūt sarežģītiem. Pietiek ar atkārtojamību un siltumu – vienu un to pašu dziesmiņu eglītes pušķošanas laikā vai nelielu dāvaniņu zem spilvena decembra pirmajā nedēļā kā signālu: “Svētki tuvojas.” Tieši šie mazie rituāli veido bērna emocionālo atmiņu.
4. Kad bērns sāk šaubīties – radiet pieaugšanas rituālu
Kad bērns kļūst vecāks, viņš sāk uzdot loģiskākus un kritiskākus jautājumus. Tas ir signāls, ka viņš ir gatavs jaunam posmam – no maģiskās domāšanas uz racionālāku pasaules skatījumu.
Šajā brīdī svarīgi:
- nesmieties par viņa jautājumiem,
- nenoliegt viņa sajūtas vai šaubas.
Var palīdzēt šāda pieeja: “Tu esi kļuvis pietiekami liels, lai zinātu vēl skaistāku patiesību – īstais brīnums notiek tad, kad mēs paši priecējam citus. Brīnumi pasaulē joprojām notiek, un bieži tos radām tieši mēs paši.” Šādi bērns nepiedzīvo vilšanos, bet pāreju – no brīnuma saņēmēja uz brīnuma radītāju. Ziemassvētku vecītis nav tikai tēls, un svētku brīnums nav tikai tradīcija.
Tā ir bērna psiholoģiskās attīstības daļa – iespēja piedzīvot pasauli kā labu, drošu un maģisku vietu, kurā notiek skaistas lietas. “Un galu galā – neviens bērns vēl nav pārmetis vecākiem, ka viņi ļāva ticēt brīnumam. Bet daudzi pieaugušie atceras šo laiku kā vienu no siltākajām dāvanām savā bērnībā,” smaidot teic klīniskā psiholoģe Aija Krišjāne.
01. Decembris, 2025