Pusaudzis cērt durvis. Ko darīt?

Pusaudžu vecumā aktīvāk sāk izpausties agresīvās jūtas – dusmas, naids, nicinājums, aizkaitinājums, besis un citas. Lai arī vecāki parasti par šo bērna attīstības posmu ir informēti, daudzus tas tomēr pārsteidz nesagatavotus. Kā labāk reaģēt uz pusaudža izdarībām, iesaka “Rimi bērniem” labsajūtas eksperte, ārste psihoterapeite Laura Valaine.

Pusaudža vecums sākas aptuveni 11–13 gados. Šajā attīstības posmā bērns bieži piedzīvo intensīvu emociju kokteili. Izjūtas mēdz būt ļoti dažādas – sākot no “iekšā viss vārās” līdz pat “sajukšu prātā” un “tas ir neciešami”. Bet intensīvas emocijas gluži dabiski prasa izlādi.

Bioloģisko atšķirību dēļ zēniem šis process mēdz būt intensīvāks un agresīvāks nekā meitenēm.

Viņām biežāk novērojamas histēriskas reakcijas, kas noslēdzas ar raudāšanu.

Ja bērnam ir grūtības kontrolēt agresiju, vecāki var mēģināt atcerēties, kāds bērns bija 1,2–4 gadu vecumā. Vai koda citiem bērniem, nebija savaldāms vai gluži pretēji izturējās bikli un nedroši? Šis posms ieliek pamatus agresijas pamatu kontrolei, paskaidro psihoterapeite.

Nevajadzētu atstāt bez ievērības

“Nav vienas pareizās receptes, kā vecākiem rīkoties situācijā, kad pusaudzis dusmojas, aizcērt durvis vai neievēro noteikumus. Katrs bērns ir atšķirīgs,” uzsver Laura Valaine. “Mammai vai tētim vienkārši jāsajūt pareizā pieeja komunikācijā ar viņu.”

Pats svarīgākais ir saprast, ka šādu reakciju nevajadzētu atstāt bez ievērības, “norakstot” uz pusaudža vecumposma īpatnībām.

Tas ir signāls, ka bērnam nepieciešama vecāku palīdzība. Cērtot durvis, pusaudzis, tāpat kā mazs bērns, testē, cik tālu savā rīcībā var iet un kur atrodas robežas, skaidro “Rimi bērniem” eksperte.

Pēc šāda veida emociju izlādes gan vajadzētu kādu laiku nogaidīt. Skrienot uzreiz pakaļ un aizrādot, kamēr pusaudzis vēl nav nomierinājies, veiksmīgs sarunas rezultāts, visticamāk, netiks panākts.

Bet ko tad darīt?

Kad emociju intensitāte ir samazinājusies, vecāks var iet pie bērna un mēģināt parunāties. Vispirms ieteicams noskaidrot, kas tieši šādu reakciju izraisīja. “Visām emocijām ir cēlonis. Iespējams, vecākiem tas nav saprotams, bet – tas nekas,” norāda Laura Valaine. Bērna izjūtas svarīgi akceptēt.

Pēc tam var turpināt sarunu par robežu nospraušanu:

  1. nemoralizējot paskaidrot, ka cilvēks var būt dusmīgs, bet durvju ciršana, priekšmetu mešana vai kliegšana nav pieņemama rīcība;
  2. aicināt citā reizē, kad emociju ir par daudz, rīkoties tā, kā ģimenē ir pieņemts.

Nākamais solis sarunas gaitā varētu būt par to, kā labāk rīkoties situācijā, kad iekšā viss vārās. Bērnam vajadzētu paskaidrot, ka visas lietas var izrunāt. Ja viņš ir dusmīgs, var pateikt, kas tieši neapmierina. Sarunas ir vienīgais ceļš uz kompromisiem.

Atceries!

Ne vienmēr viss ar pusaudzi ir jāpārrunā. Reizēm pietiek ar robežas nospraušanu un savas pašcieņas saglabāšanu.

Skaties pats uz sevi!

Lai saprastu bērna izjūtas un reakcijas pusaudža vecumā, vecākiem reizēm der paskatīties pašiem uz sevi. Vai es dusmās un aizkaitinājumā cērtu durvis, metu priekšmetus pa gaisu vai plēšu traukus? Vai es kliedzu uz saviem bērniem? Vai es ieslēdzos istabā un pavēlu nevienam nerunāt ar mani, kamēr neesmu nomierinājies? Gluži loģiski ir tas, ka pusaudzis šādu rīcību spoguļo un aizrādījuma gadījumā nesaprot, kāpēc pieaugušais tā drīkst darīt, bet viņš ne.

Vēl vecākiem vērtīgi ir atcerēties pašiem savus pusaudžu gadus. Ko jums ļāva, ko neļāva, un kā uz to reaģējāt? Ko domājāt par saviem vecākiem? “Tas palīdzēs saprast, ko jūsu bērns domā par jums,” iesaka psihoterapeite.

Ne pārāk stingri, ne pārāk brīvi

Noliekot robežas, vecākiem vajadzētu censties atrast viduspunktu starp pārlieku stingrību un pilnīgu brīvību. “Pusaudžiem nevajag, lai viņiem izdabā. Tas viņus sadusmo vēl vairāk,” stāsta Laura Valaine.

“Pusaudžiem vajag, lai vecāks tomēr vēl turpina uzņemties atbildību par viņu dzīvi kā vecāks.”

Protams, būs situācijas, kad viņiem nepatiks nosacījums, piemēram, par konkrētu laiku, kad jāierodas mājās. Vajag ļaut pusaudzim izdusmoties, bet vēlāk argumentēti paskaidrot, kāpēc šāds noteikums ieviests. Piemēram, ka tas ir nepieciešams drošības apsvērumu dēļ.

Ja bērns pārkāpis noteikumus vai rīkojies kā citādi nepieņemami, vecākiem vajadzētu to mierīgi paskaidrot. Var izmantot tādas frāzes kā “mani sāpināja tava rīcība” un “gribētu, lai tu citreiz rīkojies šādi”.

Ja nu aizbēg no mājām?

Ja sarunās ar mammu vai tēti pusaudzis bieži lieto tādas frāzes kā “tu neko nesaproti”, “es tev nerūpu”, “tev vienalga, ko es daru”, pastāv riski, ka viņš sāks lietot atkarību izraisošas vielas, pārlieku aizrausies ar izklaidēm un var mēģināt bēgt no mājām.

Šos riskus nav iespējams novērst ar pārlieku kontroli. Tos mazinās tikai empātija, ieklausīšanās un veselīgu robežu nospraušana. Turklāt tām jābūt atšķirīgām no robežām, kas bērnam tika noliktas sākumskolas vecumā.

Arī paklausība ir signāls

Labāk, lai pusaudzis savas emocijas izreaģē, cērtot durvis vai kliedzot nekā to nedara. Ja bērns šajā vecumā ir pakļāvīgs, paklausīgs, neizprovocējams, vajadzētu pavērtēt situāciju ģimenē:

  • kāds ir vecāku attiecību modelis;
  • vai bērnam ir jēga paust savu viedokli, vai arī viss notiks pēc vecāku gribas;
  • varbūt ir gluži pretēji – vecāki izdara visu, bezmaz kalpo bērnam un nekam neiebilst.
Izglītība

23. Septembris, 2022


Lasi vairāk

Good to know

Information on the 30-day lowest selling price for non-perishable goods listed in the booklet is available at the point of sale (at the price tag of the product).