Ļena Valdmane
Suņu dzīves eksperte, kinoloģe

Izplatītākās suņu uzvedības problēmas un to risinājumi: audzināšanas trūkums

Par suņiem • 09. Maijs, 2020
Nereti normāla suņa uzvedība (piemēram, riešana, rakšana) var kļūt problemātiska mums, cilvēkiem – suņu saimniekiem. Jebkuras uzvedības problēmas risināšanas pamatā ir cēloņa noskaidrošana un novēršana.

Lai atvieglotu šo uzdevumu, visas suņu uzvedības problēmas iedalīsim četrās kategorijās:

  • audzināšanas trūkums – nevēlamā darbība notiek, saimniekam neredzot;
  • temperaments (iedzimtība) – nevēlamā darbība notiek saimnieka klātbūtnē, turklāt suns var savainot sevi, nobiedēt vai savainot cilvēkus vai citus dzīvniekus: bailes, agresija pret cilvēkiem vai suņiem (rūc, mēģina uzbrukt, iekost, vēlas kauties), izteikta saimnieka vai resursu sargāšana;
  • apmācības trūkums – suns neklausa un veic nevēlamo darbību saimnieka klātbūtnē (piemēram, pavadas vilkšana, lēkšana virsū);
  • veselības problēmas – uzvedības problēmas, kuru patiesais cēlonis ir suņa veselības problēmas.

Katrā no kategorijām atšķirsies arī uzvedības problēmas risināšanas ceļi. Šajā rakstā detalizētāk pievērsīsimies pirmajai kategorijai – audzināšanai, jo tieši kucēna vai pieauguša suņa ikdienas audzināšanā saimniekam ir atvēlēta galvenā loma.

Audzināšanas trūkums

Šajā kategorijā iekļautas tādas nevēlamas darbības, kuras suns pastrādā saimnieka prombūtnes laikā, kad paliek viens un nepieskatīts: dabisko vajadzību kārtošana iekštelpās, graušana, riešana, rakšana, atšķirtības sindroms, mukšana no mājām.

Grūtības šādas uzvedības koriģēšanā rodas tādēļ, ka saimnieka fiziski nav klāt tad, kad nevēlamā darbība notiek, tātad to nevar pārtraukt vai koriģēt. Ar laiku šāda uzvedība kļūst par noturīgu sliktu ieradumu. Sods šādā situācijā nelīdzēs, jo tas neiemācīs sunim pareizo uzvedību. Sodīšana pēc fakta konstatācijas vispār ir bezjēdzīga. Labā ziņa ir tā, ka lielu daļu no šīm problēmām var atrisināt vai vispār no tām izvairīties, ja jau pašā sākumā saimnieks virza mīluli uz pareizām darbībām un slavē katru reizi, kad mīlulim tas izdodas. No pirmās dienas, kad kucēns vai pieaudzis suns pievienojas ģimenei, saimniekam jākoncentrējas uz labo ieradumu veidošanos. Atcerieties – labie ieradumi veidojas tikpat ātri un ir tikpat noturīgi kā sliktie. Audzināšanas trūkums gan saimniekam, gan arī sunim var radīt daudz nepatīkamu brīžu. Ja suni nebūs iespējams droši atstāt mājās, to visas dzīves garumā nāksies norobežot fiziski (ieslēdzot vienā istabā, atstājot būrī vai voljērā), un tas tikai vairos suņa stresu.

Risinājumu pamatā ir rīki, kuri mazinās iespējamību, ka saimnieka prombūtnes laikā suns nevēlamo darbību pastrādās: graužamas lietas (dažādi kārumi un rotaļlietas, kārumu krātuvītes, kongi), fiziska norobežošana telpā (izmantojot sētiņu, manēžu u. c.), tualetes paradumu veidošana, drošas vides radīšana (telpas pielāgošana, lai tajā var droši atstāt mīluli, droša sēta pagalmā), fiziska slodze.

Kucēniem vienmēr jābūt saimnieka uzraudzībā, gan mājās, gan pagalmā. Ja kucēnu vai pieaugušu suni nevar droši atstāt dzīvoklī vai pagalmā, obligāti ir jāierobežo mīluļa pārvietošanās iespējas. Šādā veidā mēs mazināsim iespējamību, ka tiks paveikts kas nevēlams, jo tas fiziski nebūs iespējams, vai arī pieejamā platība – riska zona – būs daudz mazāka. Svarīgi ir nepieļaut kļūdas, neļaujot veidoties nevēlamajai uzvedībai. Pirms norobežojam suni ar sētiņu, manēžu, būri vai voljēru, mīluli ir pakāpeniski jāpieradina tur atrasties, veidojot pozitīvas asociācijas ar konkrēto telpu, daudz un droši izmantojot kārumu rotaļlietas. Pieradinot kucēnu/suni uzturēties mazākā telpā, mēs ne vien pasargāsim to no savainošanās saimnieka prombūtnes laikā, bet arī veicināsim vēlamo paradumu veidošanos. Kad vēlamā uzvedība sāks veidoties, robežas pakāpeniski paplašināsim un piedāvāsim kucēnam/sunim aizvien plašāku teritoriju un vairāk brīvības. Princips – no mazākā uz lielāko – darbosies efektīvāk, nekā sākotnēji ļaut kucēnam skriet visur un darīt visu (jo lielāka telpa, jo mazāka kontrole) un pēc tam pakāpeniski šādu privilēģiju atņemt, atstājot nu jau pieaugušu suni aizvien mazākā telpā (atsevišķā istabā, būrī, voljērā). Visos gadījumos – izmantojam kārumu!

Riešana (gaudošana, smilkstēšana)

Riešana un jebkura cita veida vokalizācija ir normāla suņa uzvedība, sazināšanās veids. Dažu šķirņu suņi rej vairāk, citi ir nosvērtāki. Bieži kucēni, paliekot vienatnē, smilkst. Ja suns rej, tas ir uzbudināts, satraukts. Kā rīkoties?

  • Nodrošināt pietiekami daudz fizisko aktivitāšu – noguris suns ir mierīgs suns (pieaugušam sunim vēlama vismaz stunda aktīvas pastaigas, pirms dodamies no rīta uz darbu, un vismaz 1–2 stundas gara pastaiga vakarā).
  • Nodarbināt ar rotaļlietu-kārumu krātuvīti, kongu, jo vienlaicīgi ēst un riet nevar.
  • Radīt nomierinošu vidi – suņiem, kuri dzīvo iekštelpās, jābūt savai vietai. Ja suņa vieta ir ierīkota būrītī (kurš tiek turēts atvērts), saimniekam dodoties prom, būrīti var daļēji nosegt ar palagu, lai sunim ir, kur paslēpties. Ja suns uzturas pagalmā, vēlams ierīkot tam vietu tālāk no žoga, lai saskarsme ar kairinājumiem ir pēc iespējas mazāka.
  • Slavēt un apbalvot katru klusēšanu, iemācīt komandu “klusu”/”kuš”. Bieži saimnieki rīkojas tieši pretēji, vēlas iemācīs komandu “vau”/”balsi”, slavē un mudina uz vēl lielāku trokšņošanu (izsakot uzbudinošas frāzes – “kas tur ir?”, “ej, ej, parej” u. tml.). Īpaši amizanti izskatās, kad rej maza izmēra kucēni; saimniekus tas uzjautrina, un viņi vēl vairāk mudina kucēnu uz riešanu, taču jāatceras, ka šāda uzvedība nepazudīs, arī kucēnam izaugot.

Graušana

Graušana ir normāla suņa uzvedība, tādā veidā suns sevi nomierina. Bieži kucēni grauž dažādus priekšmetus zobu maiņas laikā. Graušana attīsta žokļu muskulatūru. Kā palīdzēt?

  • Nodrošināt graužamas mantas, kārumus – vienkāršs, efektīvs un lēts risinājums.
  • Radīt drošu vidi, norobežot telpu (būt kārtīgiem un disciplinētiem – neatstāt vērtīgas mantas uz grīdas vai tur, kur kucēns/suns tās var aizsniegt, novākt vadus, pārliecināties, ka suns netiks klāt sadzīves ķīmijai u. tml.).
  • Izslēgt veselības problēmas (piemēram, zobakmeni vai minerālvielu trūkumu).

Ja suns sāka grauzt kaut ko nevēlamu saimnieka klātbūtnē, uzreiz jānovērš suņa uzmanība, piedāvājot graužamo rotaļlietu. Atcerieties, ka saimnieka piedāvātajam kārumam vienmēr ir jābūt garšīgākam un interesantākam par kurpēm, telpaugu vai ko citu, kas piesaistījis suņa uzmanību. Graušana var būt arī atšķirtības sindroma pazīme: tā izpaužas kā izteikti destruktīva uzvedība, suns ir stresā un mēģina izkļūt no telpas.

Rakšana (t. sk. barības krājumu veidošana)

Rakšana ir normāla suņa uzvedība, fizisks un garīgs stimulators. Suņi rok un veido barības krājumus, instinktu vadīti. Dažreiz rakšanai ir praktisks nolūks – suns meklē patvērumu no karstuma vai knišļiem. Ko darīt?

  • Nodrošināt pietiekami daudz fizisko aktivitāšu – noguris suns ir mierīgs suns.
  • Pastaigās ļaut sunim apmierināt vajadzību pēc rakšanas vai arī pagalmā ierīkot vietu, kur suns drīkst rakt.
  • Piedāvāt sunim citu nodarbi, kas apmierinās tā zinātkāri un stimulēs maņu orgānus, piemēram, ostīšanās paklājiņu.

Dabisko vajadzību kārtošana iekštelpās

Pirmais un svarīgākais uzdevums ir izslēgt veselības problēmas (urīnpūšļa iekaisumu, dzemdes iekaisumu kucēm u. c.), īpašu uzmanību pievēršot suņiem-senioriem. Kucēniem, kuri vēl tikai apgūst tualetes paradumus, nav uzvedības problēmu. Par to, kā iemācīt kucēnam nokārtot dabiskās vajadzības pastaigas laikā, lasiet šajā rakstā.

Teritorijas iezīmēšana ar urīnu ir dabiska suņa uzvedība. Problēma rodas, ja iezīmētas tiek dzīvojamās telpas – sienas, dīvāni, aizkari. Īpaši raksturīga šī problēma ir maza izmēra suņu puikām. Ko iesākt?

  • Nodrošināt suņa fizioloģiskās vajadzības – regulāras, pietiekami garas pastaigas, sabalansētu uzturu, brīvi pieejamu ūdeni dzeršanai.
  • Nepārsniegt suņa fizioloģiskās spējas – neatstāt pieaugušu mīluli vienu uz 10 un vairāk stundām (ilgstoša urīna saturēšana var negatīvi ietekmēt dzīvnieka veselību).
  • Veidot tualetes paradumus – slavēt par vēlamo (katru nokārtošanos ārā) un novērst nevēlamo (nepieļaut “šmuci” iekštelpās).
  • Nesodīt! Ja pieķeram “nozieguma brīdī” – novēršam uzmanību ar kādu troksni vai ūdens pistoli; ja konstatējam faktu pēc padarītā – rūpīgi saslaukām, izmantojot smaku likvidējošu līdzekli.
  • Nepiedāvāt iespēju nokārtoties iekštelpās: norobežot telpu, kurā uzturas suns, aizvākt paladziņus (gadījumā, ja sunim atļauts nokārtoties gan iekštelpās, gan ārā).
  • Izmantot suņiem paredzētus pamperus.
  • Konsultēties ar vetārstu par suņa kastrāciju.

Savlaicīgi ieguldīts darbs kucēna vai pieauguša suņa izvēlē, audzināšanā, socializācijā un apmācībā ir labākā uzvedības problēmu profilakse!


Populārākie raksti