Bērnam bail. Kā rīkoties, palīdzēt un iedrošināt?

Bailes ir viena no pamata emocijām, ko izjūt cilvēks. Jo īpaši tas attiecas uz bērniem, kuriem dzīves pieredze vēl ir ļoti neliela, tāpēc bērnībā baidīties ir dabiski. Bailes ir vajadzīgas un vērtīgas. Tās cilvēkiem ļauj izdzīvot, sargā no briesmām, brīdina par bīstamām situācijām.

bērnam bailes

Bērns, kuram nav bail no suņiem, var tikt sakosts. Bērns, kuram nav bail no ūdens, pakļauj sevi riskam noslīkt tuvākajā ūdenskrātuvē. Bērns, kurš nebaidās no svešiem cilvēkiem, var ciest no vardarbības. Tātad bailes ir dabiskas, tomēr ir jāspēj pamanīt to smalko robežu, kas dabiskās bailes pārvēršas paralizējošās bailēs, kas traucē dzīvot un iepazīt apkārtējo pasauli.
Rimi bērniem eksperte, psiholoģe Iveta Aunīte stāsta, kā veidojas bērnu bailes, kāda loma ir vecāku uzvedībai un kā rīkoties, lai bērnam palīdzētu pārdzīvot šīs satraucošās emocijas.


Iemācīts bailīgums

Mamma, kura pati neprot peldēt, apgalvo, ka arī viņas dēls nepeldas, jo viņam ir “iedzimtas” bailes no ūdens. Patiesībā puika ir novērojis, ka mamma no ūdenstilpnēm izvairās un viņš kopē šo uzvedību pavisam neapzināti. Vēl viens piemērs - māmiņa baidās no suņiem. Visticamāk, ejot garām kādam sunim, viņa iekšēji saspringst un ciešāk saspiež bērna roku. Varbūt izsaka kādu mutisku brīdinājumu. Bērns iemācās, ka no suņiem ir jābaidās vienmēr. Ja māmiņa tiks galā ar savām bailēm, arī bērns sāks uzvesties mierīgāk. Proti, bailīgiem bērniem gandrīz vienmēr ir bailīgas mātes, kas savas emocijas pārnes uz bērnu. Pieaugušā neapzinātā izturēšanās it kā saka bērnam priekšā, kā viņam ir jāreaģē. Šo baiļu veidu uzskata par iemācītām bailēm. Ko darīt vecākiem? Sākumā tikt ar savu baiļu sajūtu galā pašiem. Iespējams, ka labi palīdzēt var speciālists. Tieši tāpat bērni var “aplipināt” ar bailēm savus bērnudārza draugus. Tad kopīgi baidās visa grupiņa. Bērni ir viegli emocionāli ietekmējami. Parasti tomēr šādas bailes pēc sarunas ar pieaugušajiem pamazām pāriet.

Bailīgiem bērniem gandrīz vienmēr ir bailīgas mātes, kas savas emocijas pārnes uz bērnu. Pieaugušā neapzinātā izturēšanās it kā saka bērnam priekšā, kā viņam ir jāreaģē.

Bailīgums kā manipulācijas līdzeklis

Mazuļi ātri pamana, ka ar frāzi “es baidos” viņi no vecākiem var kaut ko panākt, gūt sev kādu labumu. Ja pieaugušie uz šo frāzi reaģē pārspīlēti aktīvi, viņi liek saprast, ka tic dēla vai meitas bailēm. Bērni sāk manipulēt ar vecākiem. Piemēram, bērns var sākt raudāt un kliegt, ja vecāki grib doties prom no mājām. Vecāki notic šai drāmai un nedodas savās darīšanās vai izklaidēs. Pakāpeniski mamma un tētis kļūst par bērna upuriem. Vai, piemēram, bērns var apgalvot, ka baidās gulēt savā gultā un pārvākties nakšņot uz vecāku gultu. Šādās situācijās būtu labi atpazīt, kur tiešām ir bailes, bet kur mazais ir iemācījies “raustīti vecākus aiz aukliņām”, lai panāktu savas intereses. Vecākiem nevajadzētu ļauties šādām manipulācijām. Ieinteresēta un draudzīga saruna ļaus labāk izprast situāciju.

6 -7 gadu vecumā bērns var baidīties no nāves, vientulības, viņš var baidīties palikt viens tukšā istabā.

Vecumam atbilstošas bailes
Šīs ir iracionālas, pieaugušajiem nesaprotamas bailes, bet noteiktos vecuma posmos bērni baidās no noteiktām parādībām. Šie periodi vienkārši ir jāpārdzīvo, palīdzot bērnam ar bailēm tikt galā mierīgā un veselīgā ceļā.
3 – 4 gadu vecumā izplatītas ir bailes no tumsas. Iespējams, tas ir tāpēc, ka mazs bērns neatšķir īstenību no fantāzijas. Tumsā bērns var pilnībā nonākt baiļu varā. Arī ļauns sapnis var būt baiļu iemesls. Nav nekas peļams, ja bērni iemieg un guļ pie ieslēgtas naktslampiņas. Ieteicams radīt bērnam pieredzi, ka tumsa nav biedējoša, bet arī skaista. Aizejiet ar bērnu uz salūtu! Sarīkojiet vakariņas sveču gaismā! Spēlējiet paslēpes un kopā ar bērnu paslēpieties kādā tumšā telpā vai vietā! Dodieties visa ģimene aizraujošos nakts pārgājienos vai vakara pastaigās, vērojot zvaigznes!
“Tu redzēji sliktu sapni. Sapņi, dažkārt, mēdz būt biedējoši, bet tie nevienam nedara pāri. Es pasēdēšu pie tevis, kamēr tu iemigsi, un tu redzēsi, ka drīz vien jau jutīsies labāk” - ar līdzīgiem vārdiem pieaugušie var nomierināt un atbalstīt bērnus. Ja bailes no tumsas nepāriet, un ļaunie sapņi atkārtojas, vēlams apmeklēt speciālistu. Labi derēs smilšu vai mākslas terapija.
6 -7 gadu vecumā bērns var baidīties no nāves, vientulības, viņš var baidīties palikt viens tukšā istabā. Pēc emocionāli iespaidīgas grāmatas vai pasakas izlasīšanas var būt bailes no briesmoņiem.

Kā nerīkoties, ja bērns baidās

1. Lai arī cik neparasti vai dažbrīd pieaugušajam nesaprotami var likties baiļu iemesli, nemēģiniet tās pārmācīt, konfrontējot bērnu ar baiļu avotu – neatstājiet viņu vienu istabā, lai pārmācītu. Nelieciet peldēt, ja viņš baidās no ūdens, nespiediet palikt tumsā, lai pierādītu, ka tas nav nekas briesmīgs. Vecumposmiem raksturīgās bailes pamazām pāriet pašas, bet emocionālo traumu iegūtās bailes sadziedē pareiza izturēšanās un sapratne. 2. Nekad nebiedējiet bērnu apzināti - ne ar ārstu, ne briesmoni, ne atstāšanu vai pamešanu. Tas var radīt paliekošas ilgtermiņa sekas – fobijas un neirozes, kas var izpausties kā nervu tiki, stostīšanās un citas fiziskās veselības problēmas.
3. Nespiediet bērnu būt “drosmīgam” un neķirciniet viņu par baidīšanos. Tas bailes tikai nostiprinās. Baidīties ir dabiski, tāpēc iegalvot “Te nekas briesmīgs nav”, neizdosies. Pieaugušajam, iespējams, bail nav, bet bērnam ir. Noliegt viņa emocijas nevajag. Atzīstiet, ka bērnam ir bail un meklējiet veidus, kā kopīgi šīs bailes pārvarēt.

Izglītība

27. Marts, 2017


Lasi vairāk