“Jādara” un “negribu” – kā iemācīt bērnam disciplīnu, darbus un pienākumus

Runājot par bērnu vēlmi darīt un piedalīties ģimenes pienākumos, liela atbildība gulstas arī uz vecāku spēju pamanīt divus svarīgus vecuma posmus, kad mazais no visas sirds grib iesaistīties un palīdzēt. Kā iemācīt bērnam pienākumus, skaidro Rimi Bērniem eksperte psiholoģe Iveta Aunīte.

Speciāliste norāda uz diviem svarīgiem vecumposmiem, kurus dažreiz diemžēl mēs palaižam garām.
Apmēram 3 gadu vecums, kad parādās “pats” un “pati”, kad bērni ļoti grib darīt un darboties. Bērni ar prieku ņem rokā mikseri un kuļ olas, grib palīdzēt mazgāt grīdu un slaucīt putekļus. Tomēr šajā vecumā gribēšana apsteidz varēšanu, jo kustību prasmes vēl nav tik attīstītas, tāpēc vecākiem dažreiz var trūkt pacietības. Nereti daudziem bērniem šis periods paiet ar vecāku izteiktām frāzēm: “Dod man!”, “Es izdarīšu ātrāk!”, “Ej paspēlējies!” un tamlīdzīgi.

Ļoti svarīgi 5 gadu vecumā ļaut bērniem darīt un nekaunināt, nerāties, ja viņiem uzreiz nesanāk


Apmēram 5 gadu vecums. Psiholoģe norāda: ja tika palaists garām trīsgadnieka palīdzēšanas periods, tad noteikti būtu vēlams izmantot šo posmu, jo šajā vecumā kā pozitīvs jaunveidojums ir fakts, ka bērnam attīstās iniciatīva. “Ja mēs atceramies un pavērojam savus piecgadniekus, viņi atkal, līdzīgi kā trīsgadnieki, ļoti grib darboties,” skaidro I. Aunīte. Vienlaikus šajā vecumā attīstās kustību atmiņa, tāpēc bērni ļoti viegli mācās rīkoties ar visādiem priekšmetiem un instrumentiem. Viņi šajā vecumposmā ne tikai var labi iemācīties braukt ar velosipēdu vai slēpot, bet darboties ar virtuves priekšmetiem, slotu, darba piederumiem, ar kuriem mēs, pieaugušie, darbojamies. “Ļoti svarīgi šajā vecumposmā ļaut bērniem darīt un nekaunināt, nerāties, ja viņiem uzreiz nesanāk,” stāsta I. Aunīte.

Kā tiek nokauta iniciatīva?
Skaidrs, ka pēc pirmajiem mēģinājumiem bērns darbu nepaveic tik augstā kvalitātē, kā mēs gribētu. Mums atkal pietrūkst pacietības gaidīt, un mēs sākam vai nu, līdzīgi kā trīsgadnieku, sūtīt prom, sakot: “Es izdarīšu!”, vai pieļaujam otru kļūdu – pārāk ātri sākam gaidīt labu rezultātu un aizrādām, ka tas nav nomazgāts vai tur nav izsūknēts.

Ja bērns netiek paslavēts, bet gan kritizēts, viņš pārstāj gribēt darboties, un tā mēs nonākam līdz situācijai, kad viens un tas pats bērns, kurš piecu gadu vecumā trinās virtuvē un gaidīja, kad viņam atļaus iznest atkritumu kasti, vēlāk uz mūsu lūgumu to izdarīt visbiežāk teiks: “Tev tagad vajag?” vai “Es esmu noguris!”.

“Jādara”
Šis ir termins, kas būtiski atšķir pirmsskolēnu no skolēna, jo pirmsskolas vecumā, aptuveni līdz 7 gadiem, prevalē “es gribu!”, un, sākoties skolai, parādās “jādara”, kas saglabājas pieaugušo vecumā. Proti, mums ir jādara lietas, reizēm arī tās, kuras negribam.

Ja bērns netiek paslavēts, bet gan kritizēts, viņš pārstāj gribēt darboties

Psiholoģe gan norāda – tas nebūt nenozīmē, ka līdz skolai bērnam nav pienākumu un mēs viņam neko neprasām. Mēs prasām, viņam ir pienākumi, mēs viņu par padarīto slavējam. Speciāliste iesaka pienākumus censties deleģēt rotaļu veidā, lai bērnam būtu interesanti. Tāpat būtu svarīgi pavērot, kuri pienākumi bērnam patīk vislabāk. Ja ģimenē ir vairāki bērni un vienam patīk darboties ar putekļu sūcēju, bet otram laistīt puķes, tad darbus var dalīt, vadoties pēc interesēm.

Tāpat uzdevumi ir skaidri jānoformulē, un vismaz līdz pusaudžu vecumam tiem jābūt noteiktiem un konkrētiem. Piemēram, ja bērns uzticēto paveicis ātri un mēs pēkšņi pieliekam klāt vēl kādu uzdevumu, nākamajā reizē viņš var sākt darīt ilgāk, jo viņam nav ticības, ka, izdarot veikli, viņš tiks spēlēties vai atpūsties. “Viņš var sākt vilkt garumā, lai viņam neiedod vēl, vai arī sākt darīt nekvalitatīvi, jo var sajust, ka nav novērtēts viņa iepriekšējais ieguldījums,” skaidro I. Aunīte.

Ko darīt, ja bērns saka: “Negribu!”? Tad var vienoties, līdz cikiem pienākums ir jāpaveic. Tomēr I. Aunīte uzsver, ka maziem pienākumiem vēlams būt arī pirmsskolas vecumā, taču nevajadzētu dot tādus, kurus vecāki paši negrib darīt, jo tas nebūs īsti godīgi.

Pēc kopīgas talkas kā atalgojumu ģimene var izcept, pasūtīt vai aiziet apēst picu, taču ar naudu būtu jāuzmanās


Svarīgi par darbiem nemaksāt naudu
Psiholoģe paskaidro, ka ir svarīgi par paveiktajiem darbiem nemaksāt naudu, jo ģimenes ietvaros mēs cits citam palīdzam tāpēc, ka esam ģimene, tāpēc, ka mīlam cits citu. Pēc kopīgas talkas kā atalgojumu ģimene var izcept, pasūtīt vai aiziet apēst picu, taču ar naudu būtu jāuzmanās, citādi var sākties tas, ka būs jāmaksā arī par sekmēm vai būs jāsastāda cenrādis par citiem mājas darbiem.

Samaksāt būtu pieļaujams par to darbu, kuram ģimene grasījās kādu noalgot. Piemēram, ja mēs algotu kādu, kurš nomazgās logus, bet pusaudzis vai pusaudze teiktu, ka vēlas to izdarīt, lai piepelnītos, šādā gadījumā samaksāt var. Tomēr labāk, ja par padarītu darbu pienāktos kopā pavadīts laiks vai uzslava.

Izglītība

24. Augusts, 2020


Lasi vairāk